Jānis Jaunsudrabiņš (dzimis 1877. gada 25. augustā, miris 1962. gada 28. augustā) bija latviešu rakstnieks, romānists un gleznotājs, Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs un priekšsēdētājs.

Dzimis 1877. gada 25. augustā Neretas "Krodziņos" kalpu ģimenē. 

1880. gadā nomira rakstnieka tēvs, pēc tam ģimene pārcelās uz "Riekstiņiem", “Baltajā grāmatā” sauktajām “Mūsmājām”.

Mācījās Neretas pagastskolā (1886— 1892), dzīvoja "Valašiņās", "Āriņos", "Šausmānos", "Liepiņās"), pēc tam Panemunes skolā Lietuvā (1892—1893), kur mācības notika krieviski.

No 1893. gada strādāja par palīgskolotāju Neretas pagastskolā un pie skolotāja mācījās vācu valodu, tad no 1895. līdz 1897. gadam mācījās Vecsātu zemkopības skolā.

1896. gadā “Latviešu Avīzes“ iespieda Jaunsudrabiņa dzejoli “Ziemas nakts”, kas sacerēts Eduarda Veidenbauma un Treimaņa — Zvārguļa ietekmē.

No 1898. gadā strādāja Remtē par lauksaimniecības speciālistu.

No 1899. līdz 1904. gadam mācījās Blūma zīmēšanas un glezniecības skolā, vienlaikus papildinoties Jaņa Rozentāla studijā Rīgā.

1901. gadā apprecējās ar Līzi Sproģi un 1902. gadā viņiem piedzima meita Lilija.

1905. gadā pārcēlās uz Minheni uz 3 mēnešiem, lai papildinātu zināšanas glezniecībā. 

1906.— 1907. gadā viņa Rīgas dzīvoklī bija apskatāma Jaunsudrabiņa gleznu pirmā izstāde. Šajā laikā viņš tulkoja Hamsunu, sarakstīja garstāstu “Vēja ziedi“ un notika viņa pirmās lugas “Traģēdija“ pirmizrāde.

1908.—1909. gadam kopā ar ģimeni dzīvoja Berlīnē. 

1910.— 1913. gadā dzīvoja Mīlgrāvī Burtnieku namā.  Iznāca viņa tēlojumu grāmata “Kolorēti zīmējumi”, Hamsuna stāstu tulkojumi, Bokačo “Dekamerona” tulkojums, tēlojumu krājums “Mani draugi”. Sāka darbu pie “Baltās grāmatas” un romāna “Aija”.

1913.— 1915. gadā dzīvoja savā mājā Pļaviņās un sarakstīja stāstu krājumus "Dzīve", “ Debess vārti” un romāna "Aija" 2. daļu.

Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās un no 1915. līdz 1918. gadam dzīvoja Kaukāzā, satikās ar Ernestu Birznieku-Upīti, P. Rozīti un citiem literātiem, tapa stāsti “Vasara”, “Kaukāzs“, ”Gredzens“, romāns “Nāves deja“, stāstu sērija “Kaukāza vēstules“, arī dzejolis “Kā sniegi kalnu galotnēs“.

1924. gadā par Kultūras fonda stipendiju devās uz Parīzi, Luksemburgu, Kapri

1933. gadā sarakstīja romānu “Jaunsaimnieks un velns“.

1935. gadā garsstāstu “Uršulīte“.

1935. gadā izšķīrās ar otro sievu, atstāja savas mājas, devās ceļojumos un dzīvesvietas meklējumos pa Latviju.

Dzīvoja Sabilē, Ilūkstē.

Savus tā brīža pārdzīvojumus atklājis psiholoģiskajā romānā “Neskaties saulē“.

1937. gada pavasarī dzīvoja Mežaparkā un savu 60. dzimšanas dienu pavadīja klusi un vienmuļi. 

Iepazinās ar trešo sievu Frīdu Balodi, nodibināja ģimeni un uzcēla māju Ropažos. Sarakstīja romānu “Augšzemnieki” 

1940. gadā Berta Pīpiņa uzrakstīja pret J. Jaunsudrabiņu vērstu rakstu “Sievas un sievas“. Tapa aprakstu krājums “Redzēts, dzirdēts, justs“.

1942. gadā sāka rakstīt “ Zaļo grāmatu “ un romānu “Nauda“.

1943. gadā 93 gadu vecumā nomira rakstnieka māte, kuru apbedīja Garkalnes kapos. Sarakstīja stāstu krājumu ”Dzīves šūpoles”. Ilustrēja daudzas grāmatas. Tulkoja Hamsunu, Mopasāna “Mīluli“, Kostēra “Pūcesspieģeli“ un citus autorus.

Otrā pasaules kara beigās, nevēlēdamies sadarboties ar komunistisko režīmu, J. Jaunsudrabiņš devās bēgļu gaitās. 

No 1944. — 1947. gadam dzīvoja Vācijā, DP nometnēs un dažādās vietās — Bīlefeldē, Bindē, Verfenē un citur.

Sarakstīja “Piemini Latviju!“, “Kapri“ , “Bez Dzimtenes”.

1948. gadā pārcēlās uz Kērbeku Mēnes ezera krastā esošā mājā, kuru vēlāk nosauca par Mēnesnīcu.

1950. gadā iznāca “Zaļā grāmata”.

1957. gadā Zviedrijā izdeva autobiogrāfiju “Mana dzīve”. Bija iecere rakstīt “Raibo grāmatu”, kas neīstenojās.

Miris 1962. gada 28. augustā, apbedīts Kērbergas kapsētā.

1997. gadā 13. septembrī pārapbedīts Neretā Ķišķu kapos.

Jaunsudrabiņa mājās "Riekstiņos" iekārtots memoriālais muzejs.