Andrejs Pumpurs bija latviešu dzejnieks, viņa nozīmīgākais darbs ir eposs "Lāčplēsis".

1841. gada 22. septembrī - dzimis Lieljumpravas "Ķeirānu" mājās, muižas vīndedža ģimenē.

Dzīves laikā strādājis dažādos amatos dažādās Latvijas vietās: bijis laukstrādnieks, koku pludinātājs un mērnieka palīgs Rembatē, Jumurdā, Ērgļos, Taurupē. Vēlāk pārcēlies uz Rīgu, kur aktīvi darbojās Rīgas Latviešu biedrībā.

1867-1872. Īpaši nozīmīgs viņam bijis Vecpiebalgā pavadītais laiks , jo tajā laikā tur bijusi  rosīga kultūras dzīve. Vecpiebalgā A.Pumpurs saticies ar brāļiem Kaudzītēm, Ati Kronvaldu,  Andreju Stērsti.

Šeit tapis vairums A.Pumpura dzejoļu, kas publicēti laikrakstā "Baltijas Vēstnesis"-  1869. gadā laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" publicēts pirmais Andreja Pumpura dzejolis "Hīna kaps"

1873.gadā dziesmu svētkos A.Pumpurs iepazinās ar Ausekli. Abiem bija kopīga interese par dzeju, folkloru un vēsturi. A.Pumpurs jūsmoja par dzejoli „Imanta” un jauno tautisko kustību. Dažus gadus A.Pumpurs dzīvojis Rīgā.

1876.gadā iestājās armijā un pabijis Maskavā, ticies ar kādu no slavofilu kustības vadītājiem un iestājās slāvu brīvprātīgo pulkā, lai piedalītos serbu atbrīvošanās cīņās pret turkiem, bija topogrāfs Donas kazaku pulkā.

1878.gadā A.Pumpurs beidzis Odesas junkuru skolu un dienējis Krievijas dienvidos. 

1888. gadā trešo vispārīgo dziesmu svētku laikā iznāk eposs "Lāčplēsis"

1890. gadā izdots pirmais un vienīgais dzejas krājums "Tēvijā un svešumā"

1895.gadā strādājis par militāru ierēdni Daugavpils intendantūrā – pavadījis armijas sūtījumus uz Āziju.

1895. gadā izdots arī Andreja Pumpura aprakstu krājums "No Daugavas līdz Donavai"

1901.gadā atgriezies no Ķīnas, dzejnieks smagi saslima ar sarkomu

Andrejs Pumpurs mira 1902. gadā, un apbedīts Rīgas Lielajos kapos.

Pumpura kapa vietā 1929 uzstādīts Kārlis Zāles veidots piemineklis.