Ārija Kalpaks-Grundmane

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
25.10.1922
Miršanas datums:
27.09.2006
Papildu vārdi:
Kalpaka, Ария Калпака
Kategorijas:
Sabiedrisks darbinieks
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Ārija Kalpaks-Grundmane ( arī Kalpaka ) dzimusi 25.10.1922. bija sabiedriska darbiniece un aktīvi darbojās Latvijas Republikas teritorijā līdz 2006. gadam.

Atbilstoši SIA Lursoft, preses un interneta resursu datiem, Ārija Kalpaks-Grundmane bija saistīta ar šādām organizācijām:

Viņa nomira 83 gadu vecumā, 2006. gadā.

Vairāk informācijas par personu, kuras vārds ir Ārija Kalpaks-Grundmane varat meklēt vietnē news.lv. Tiks parādītas visas atbilstošās publikācijas pēc vārda sakritības (tās var būt dažādas personas).

Viņas pēdējā dzīves vieta bija Rīga, Baznīcas iela

************************************************************

ĀRIJA KALPAKS-GRUNDMANE   Ot, 09/27/2011

foto.jpg

Pulkveža Osvalda Kalpaka dzimtas pārstāve, memoriālās piemiņas vietas izveidotāja, tēvzemes mīlestības skolotāja

“…cik mīļi būs tavi stādītie bērzi un iekoptā sēta, tik mīļa būs tēvzeme - iemīlēta…”

Savas dzīves sūtību atklāj pati Ārija Kalpaks Grundmane, sacīdama: “Dievs, tēvzeme un darbs man ir viss. Kad Latvijas brīvība pumpurojās, piedzimu kā vidējais bērns Kalpaku Almai un Kārlim Meirānu pagasta Liepsalās 1922. gada 25. oktobrī.

Dzīve vecāku mājās deva latvisko dzīves ziņu un darba tikumu un no mazotnes iesēja dievbijību, gara stiprumu, tēvzemes mīlestību.” Ārija ir no pulkveža Oskara Kalpaka – pirmā latviešu nacionālā karaspēka virspavēlnieka – dzimtas: “Pulkvedis Oskars Kalpaks ir mans tēva brālis. Pulkveža un manas dzimtās mājas ir Meirānu Liepsalas, kur esam dzimuši un auguši. Dzimtas trīssimts gadu mājvietas saimniecība Latvijas okupācijas laikā tika nopostīta. Mans tēva brālis, pulkvedis Oskars, ārēji bija tāds kā tūkstošiem citu latviešu cilvēku, kas pārstaigāja savu zemi, iedami pakaļ nodilušiem arkliem. Bet iekšējais kodols slēpa sevī brīnišķīgu entuziasmu, tēvzemes mīlestību.” Meirānu “Liepsalās”, kur Ārija pavada bērnību, viņas ģimenē bija pieci cilvēki - māte Alma, tēvs Kārlis, māsa Olga, Ārija un brālis Roberts.

Ārijas seši pamatskolas gadi aizrit pulkveža O. Kalpaka Meirānu pamatskolā. “Būdami pēdējā klasē, Meirānu pulkveža Kalpaka pamatskolā, mēs sestā klase, aizrautīgi klausījāmies ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa radiorunu - aicinājumu: “Atausis jauns gars. Lai stipra paliek tautas griba, tautas ticība un paļāvība Latvijas nākotnei. Aicinājums visiem, kam Latvija patiesi dārga, pielikt palīdzīgu roku, bet sevišķi mūsu nākotnes nesējai jaunatnei- jaunatnei, mūsu ķīlai un drošumam. Katrs savā darbā, bet visi valsts darbā. Visi par Latviju, visi par tautu un valsti. Dievs, svētī Latviju, mūs’ dārgo Tēviju!” (J. Dāģis, prezidents K. Ulmanis-1. d.) Ārijas kundze stāsta, ka dzirdētais ienesa pacilātību, sajūsmu tā laika jaunajās sirdīs un domās: ” Mēs - nākotnes ķīla un drošums!” Pēc pamatskolas vecāki pārliecināja stāties Madonas ģimnāzijā,. Ārijas tēvs Kārlis Kalpaks, tā laika sabiedrisks darbinieks, labi atsaucās par Madonas ģimnāzijas direktora Aizpurvīša izcilo skolas disciplīnu un stingrību, patika arī vēstures skolotāja Kalniņa patriotiskais gars.

1934. gada 16. jūnijā Ārija Kalpaks Grundmane iestājās Madonas ģimnāzijā: “Tik, tik pievilcīga, cēla un balta ēka kalnagalā, visapkārt bagāta ar kokiem, smaržoja grava, ar putnu dziesmām un strautiņa kluso čalu.” Divus gadus Ārija dzīvo internātā, kur stingri tika ieturēts režīms, kopš 1936. gada īrē istabiņu skolotāja Osīša mājā: “Osīšu mājās bez saimnieku meitas Ritas, dzīvoja arī skolotāja Lindberga un Vulfa jaunkundzes. Mums bija jauks paradums- svinēt dzimšanas un vārda dienas, kad katra jubilāre, bez mājiniekiem, ielūdz vēl savas draudzenes.

Tās bija neaizmirstamas draudzības un pārrunu stundas kopā ar angļu valodas skolotāju Vulfu, mājturības skolotāju Alderi un klases audzinātāju Briedi. Jā, atmiņā ir skolotājas Lindbergas stāstītais par jaunajiem, tā laika, rakstniekiem un dzejniekiem. Tā, es pirmo reizi iepazinos ar rakstnieci Z. Mauriņu, vēl arvien Mauriņa ir mana gara veldzes simbols.” Ārija apgūst klavierspēli pie skolotājas Rozes, rokdarbu skolotājas palīdzībā tapa pirmais etnogrāfiski pareizais Lielvārdes tautas tērps. Ģimnāzijas gados, no mācībām brīvajos brīžos, spēlēts tika arī teātris, slēpots, fiziski strādāts. Omulīgas, joku un draiskošanās pilnas bija abitūrijas gada pavasarī spodrības un meža dienas, kas notika atsaucoties Kārļa Ulmaņa aicinājumam: “Dēstiet kokus, lai ciešāk dēstītāji saistītos, stiprāk iesakņotos mūsu dārgā zemē, kas pirkta smagiem upuriem. Stādiet kokus - liepas un ozolus- augs vīri kā ozoli un meitas kā liepas!” “Gadu desmitiem aizzibot, skolotāju Alderes, Vulfas, Lindbergas dotais nav zudis, neaizmirsts. Par to viņām, vēl nekad nepateikts, no sirds mīļš pateicības zieds,” tā Ārijas kundze.

1939. gadā. Ārija iestājās Latvijas Mājturības institūtā Kaucmindē. “Patiesībā savu profesiju izvēlējos Kārļa Ulmaņa dēļ, Madonas aizsargu nama (tagad kultūras nams) pamatakmeņa iesvētīšanas dienā Ulmanis teica runu, kas vēl šodien man ir atmiņā: ” Darīsim Latviju skaistu un daiļu! Sievietes rokās ir Latvijas daiļums- māja, savs dārzs, atmosfēra.” Sapratu, ka arī man jādara Latvija skaista, daiļa un latviska.”

foto1.jpg

1943. gada septembrī Ārija beidza Latvijas mājturības institūtu, iegūstot profesiju, sāka strādāt Rīgas lauksaimniecības ģenerāldirekcijā par Rīgas apriņķa inspektori. Nepilnu gadu Ārijai iznāca strādāt, tad zuda Latvijas brīvība, tēvzemē sākās Baigais gads, sabruka ieceres…

Pulkveža Oskara Kalpaka dzīve un nāve (1882. – 1919.) izšķira arī viņa radu turpmāko likteni. Atgriežoties komunisma režīmam, Latvijā Kalpaki palikt nevarēja… 1944. gadā Ārija, jaunā mājturības instruktore, atstāja Dzimteni, cerēdama, ka prombūtne būs uz īsu laiku. “Esmu pēdējā, kas dzimusi Liepsalās, un pēdējā, kas 1944. gada 30. jūlijā aizvēra Liepsalu durvis. Vecāki jau bija prom, bet es vēl gaidīju to sievieti, kas bija sarunāta kopt mūsu lopiņus- govis, aitas un cūkas. Viņa neatnāca. Viss palika... Astoņpadsmit slaucamas govis, teļi cūkas un aitas. Mēs bēguļojām cauri Vidzemei, gar Rīgu pāri visai Kurzemei līdz tikām iedzīti pie jūras Liepājā. Bēgļu gaitas turpinājās no Liepājas uz Vāciju, kurp devāmies ar kara kuģi.” 1944. gada augustā Latvijā risinās cīņas Kurzemes katlā. 1944. gada 18. augustā Ārija ar ģimeni iebrauca Vācijā - Dancigā. Dzīvodama Vācijā, beidza māsu skolu. Kursos izmācījās par kosmetoloģi. 1947. gada 1. jūnijā Vācijā bēgļu nometnē Ārija noslēdza laulību ar Visvaldi Grundmani. Visvaldis Grundmanis bija leģionārs, Vācijā viņš pēc kara bija gūstā, jo bija dienējis vācu armijā. Ārijas kundze atceras: “Dzīvi kopā mēs sākām tikai ar to, kas mums bija mugurā, ar dedzīgu mīlestību pret Latviju un cilvēcīgu mīlestību vienam pret otru.” No Vācijas Ārija kopā ar tuviniekiem (māsa Olga ar vīru, vecāki) izbrauca uz ASV. 1951. gada 1. jūnijā Ārija Kalpaks-Grundmane un Visvaldis Grundmanis, divi vien, devās pāri visai Amerikai uz Kaliforniju: “Amerikā iesākām dzīvi atkal no nulles.

Esmu pateicīga, tam Augstākajam, ka man vienmēr ir gadījies darbs, turklāt tāds, kas mani nav pazemojis. Sāku ar tīrīšanām, ar tomātu laistīšanu, kamēr apguvu valodu, un tad soli pa solītim tālāk. Paņēmām kredītu, kaut mani vecāki teica - jūs, jaunie cilvēki, nolauzīsiet sev kaklu, pazaudēsiet visu, kas jums ir. Drusciņ risks bija, bet vajadzēja mazliet palīdzību, lai ātrāk tiktu uz priekšu. Dūšu vajag!” Pirmo reizi Latvijā Ārija Kalpaks-Grundmane atbrauca 1987. gadā: “Mēs bijām politiskie bēgļi un mums bija, tikai viena doma - atgriezties mājās, kad Latvija būs neatkarīga valsts…” Jau 1990. gadā Ārija un Visvaldis Grundmaņi gatavojas pārbraukt uz dzimteni. “Ģimenē un skolā ieaudzinātā un trimdā neatlaidīgi uzturētā tēvzemes mīlestība lika mums ar dzīves draugu atstāt trimdas ērtības, un pēc pusgadsimta atgriezties pie savas tautas – brīvību atguvušā Latvijā.” Ārijas kundze, runājot par trimdas gadiem, saka: “Amerikai par atbalstu – paldies! Svešumā dzīvojot, esam saglabājuši latviskās tradīcijas – dziesmas, dejas, svētku svinēšanu, darba mīlestību, taču visu nosaukto apguvām šeit – Latvijas skolās, savās ģimenēs, un tas palīdzēja izdzīvot…Ticība sev, saviem spēkiem, neatlaidīga darbošanās un vēlreiz ticība!” 

Uz patstāvīgu dzīvi Latvijā, Rīgā, Ārija Kalpaks-Grundmane un Visvaldis Grundmanis. pārbrauca 1996. gada 1. jūnijā. “Sirds balss aicināti atgriezāmies, jo izjutām pienākumu pret savu dzimto zemi. Nolēmām veicināt izzudušās latviešu dzīves ziņas, patriotisma celsmi un izaugsmi, tā apliecinot tēvu zemes mīlestību darbos, ģimenēs, skolās un sabiedrībā.”

1997. gada 1. jūnijā Ārija un Visvaldis svinēja savas laulības piecdesmito gadadienu, tas notika Ārijas kundzes dzimtas mājās – Meirānu Liepsalās.

1997. gadā Ošupes pagasta Meirānos – pulkveža Oskara Kalpaka dzimtajās mājās Liepsalās sākas būvniecības darbi. Uz vecajiem mūra pamatiem top ekspozīciju ēka, no jauna uzcelta Svētklētiņa, karoga masts. Ārija Kalpaks-Grundmane stāsta: “Uzsākām Kalpaku dzimtas mājvietas izveidošanu Memoriāla piemiņvietai. Saimniecības ēkas mūrus izmantojam ekspozīcijas mājai, kur audiovizuāli varētu iepazīt vēsturisko Latvijas brīvības izcīnīšanu un valsts uzplauksmes posmu. Par bijušo saimniecību, lai stāsta akmeņi piemiņdārzā. Izveidotā Kalpaka piemiņvieta lai kalpo jaunatnes patriotiskajai audzināšanai, latviešu tautas – Kalpaka gara (Dievs. Zemnieks. Karavīrs. Latvija) nesējas – nākotnei.”

foto2.jpg

1998. gada 7. februārī Rīgā Latviešu biedrības namā tiek dibināts pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas fonds. 1998. gada 18. septembrī notiek pirmie Karoga svētki pulkveža Oskara Kalpaka dzimtajās mājās Liepsalās. Ārija Kalpaks-Grundmane teic: “Lai karogs uzvijas ticībai, liecībai, mudei. Patriotisms - tēvzemes mīlestības celsme mūsdienu sabiedrībā nav īpaši populāra, tādēļ der atcerēties, ka ar apvāršņiem tēvzemi nemēro, jo tēvzemes īstenais mērs ir sēta, no kuras tu nāc, un pie vārtiem tavs šūpuļa bērzs…cik mīļi būs tavi stādītie bērzi un iekoptā sēta, tik mīļa būs tēvzeme - iemīlēta…” Runājot par savām izjūtām šodienas Latvijā, Ārijas kundze teic, ka viņai daudzreiz ir skumji, ka baidāmies no nacionālā patriotisma, lokāmies, iztopam, viņa uzsver – savās mājās ir jābūt prātīgam saimniekam. “Uzvarējusi ticība: “Par brīvu Latviju!” Tikai tagad mums pašiem sava brīvā Latvija ir jānotur. Bet vai mēs to darām? Vai jūtamies kā saimnieki savās mājās? Bez prātīgas saimniekošanas neiztikt!. Lai vairotu nacionālo pašlepnumu un patriotismu nav jādzenas pakaļ rietumiem un nav jāatdarina kosmopolītisms, jāpatur savs, savas dzimtas, valsts gods un tradīcijas gan 21. gadsimtā, gan vēlākajos gadsimtos.” Liepsalas tagad kalpo latviešu jaunatnes patriotiskajai audzināšanai.

 Bet Ārijas kundzei daudz plānu, Liepsalas vēl nav gatavas. Visu mūžu viņai ir bijis svarīgi saglabāt Tēvzemes mīlestību, un cita spēka nav bijis kā ticības liesma, dievbijība un darbošanās gars.

ATTĒLI: 1. Ārija Kalpaks Grundmane (pirmā no labās pašdarinātajā tautas tērpā) 2. Ārijas kundze1998.gadā “Liepsalās” Svētklētiņā 3. Pirmajā rudens talkā Liepsalās 2004.gada novembrī Madonas Valsts ģimnāzija

Ārijas Kalpakas-Grundmanes darba turpinātāja ir Anita Kalpaka-Borovkova, kura palīdzēja Ārijai Liepsalu atjaunošanas darbos, kā arī piemiņas un pieminekļa fondu dibināšanā un darbībā. Anita kopā ar LR Bruņotajiem spēkiem, Aizsardzības ministriku, Zemessargiem turpina Ārijas iesākto darbu.  Pēc Ārijas Kalpakas-Grundmanes nāves izveicīga darboņu grupa mēģināja apstrīdēt Anitas mantošanas tiesības, jo, kā tika runāts, izveicīgi ierēdņi ar atsevišķu politi\ku atbalstu bija ieplānojuši Liepsalas pārvērst par "vajadzīgu cilvēku" privātu atpūtas rezidenci, kur, protams, nekādai Oskara Kalpaka piemiņai un jaunatnes patriotiskai audzināšanai nekāda vieta nebūtu. 

Savu vārdu it teikusi tiesa. Liepsalas ir un paliks kā Kalpaku privātīpašums, kā privāts muzejs, kurš turpinās to, ko bija iecerējusi Ārija Kalpaka-Grundmane.

Pateicoties Ārijas Kalpakas-Grundmanes iniciatīvai, tika atjaunota tradīcija - ikgadējās Kalpaka balles.

2012. gads Pulkvedim Oskaram Kalpakam - 130 Atjaunotajai Kalpaka ballei - 10

Informācija par Pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas pasākumiem  1. marts: Piemiņas dievkalpojums sv. Jāņa baznīcā 3. marts: Kalpaka balle 6. marts: Piemiņas pasākumi pie Kalpaka pieminekļa Rīgā Piemiņas pasākums Airītēs

Informācija par precīziem pasākumu norises laikiem tiks paziņota janvārī

 

Sagatavoja Gita Avotiņa un Dāvis Zaube 10.b klase

Projekta vadītāja Ilga Gailuma

 

gramata21.lv

kalpaks.lv

Avoti: lursoft.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Kārlis KalpaksKārlis KalpaksTēvs14.02.188502.02.1953
        2Pēteris KalpaksPēteris KalpaksVectēvs00.00.185000.00.1922
        3Jānis KalpaksJānis KalpaksVecvectēvs16.10.181826.11.1902
        4Līze KalpakaLīze KalpakaVecvecmāte00.00.182400.00.1851
        5Oskars KalpaksOskars KalpaksAttāls radinieks06.01.188206.03.1919
        6Rodrigo  RikardsRodrigo RikardsPaziņa20.09.194101.04.2014

        Nav norādīti notikumi

        Birkas