Bijis leģionārs, pēc kara emigrējis uz Angliju, kur beidzis kopēju skolu un strādājis psihiatriskajā slimnīcā. Bijis enerģisks un dzīvotpriecīgs, liels runātājs. Baigajā gadā komunisti nošāvuši G. Zariņa tēvu.

Pagājušās nedēļas beigās kļuva zināms, ka Londonā pēkšņi miris rakstnieks Guntis Zariņš, kas pag. gada beigās un šī gada pirmajā pusē iekļuva sabiedrības pārrunu centrā ar tiešu sakaru ieteikšanu ar t.s. padomju rakstniekiem un kultūras darbiniekiem Rīgā. Viņš arī pats devās uz Rīgu, līdzīgi kā pag. gada augustā to jau bija darījusi viņa dzīves biedre Monika Zariņa, kurai tagad Rīgā izdots dzejoļu krājums. 10. septembra rītā rakstnieks no sava dzīvokļa Londonā uz darbu izvadīja dzīves biedri, nežēlojies, ka justos slims, bet drīz pēc tam dzīvoklī atrasts miris.
Rakstnieka veselība bija nestabila jau kopš grūtām gaitām pēc 2. pasaules kara. Viņš slimoja ar plaušām, tad laiku pa laikam ar citām kaitēm, raksturā bija emocionāls, tipisks "sašķeltas personības" iekšēju pretrunu cilvēks, kura stabilitāti kavēja arī tieksme uz bohēmu. Literātūrā pēdējos gados izvirzīdamies šī nogrupējuma latviešu literātu vidū, tajā pašā laikā viņš bija arī rūgts uz āru par it kā mazu sabiedrības atsaucību viņa darbiem. Liekas, šī sajūta rakstnieku virzīja uz iedomu "plašāku atbalsi" meklēt caur sakariem ar „padomju rakstniecību".
Nav noskaidrots, kāda loma te bijusi padomju Londonas vēstniecības atašejam Sigurdam Druvaskalnam, bet fakti ir, ka kopš 1964. g. rakstniekam ar šo padomju funkcionāru bija tuvi sakari un viņš to mēģināja "ievadīt" arī citu Londonas latviešu sabiedrībā. Kad pēc dzīves biedres Monikas brauciena uz Latviju pag. gada vasarā, pag. ziemā uz Rīgu devās arī rakstnieks, Rīgas radiofonā viņš vairākkārt deva intervijas, kurās "apbrīnoja" padomju diktatūras "labumus" Latvijā un niecināja latviešu centienus un darbību rietumos. Ja to varētu uzskatīt par ceļojuma "mesliem", tad nesaprotami bija, kas rakstniekam šo ar noklusējumiem un puspatiesībām saausto tēlojumu lika atkārtot arī pēc atgriešanās Londonā.
Rakstnieka paziņas tajā pašā laikā Londonā zināja stāstīt, ka pēc Rīgas apmeklējuma viņš izlicies garīgi saguris, nervozs, izteicies, ka viņam drīz jāmirstot, tāpēc rakstot romānu, ko varēšot publicēt tikai pēc viņa nāves. Vai Rīgas brauciens viņam bija atklājis maldīšanos par to, kas Latvijā notiek un ko padomju funkcionāri pa īstam domā, kad saldi runā par "kultūras apmaiņu" ar rietumiem? Vai viņš bija tā iesaistīts padomju funkcionāru lamatās, ka nespēja atrast ceļu, kā no tām izkļūt? Jeb viņš atradies zem šo aģentu fiziska apdraudējuma?
Tie ir jautājumi, ko pamodina apdāvinātā rakstnieka pēkšņā nāve. Bet šie jautājumi varbūt nekad netiks atbildēti.
39 gadus vecais Rīgas tirgotāju ģimenē dzimušais Guntis Zariņš bija viena no spilgtākajām parādībām tajā latviešu literārajā paaudzē, kas sevi pieteica pēc 2. pasaules kara. Viņš sāka ar novelēm, drīz pievērsdamies arī romāna formai. Noveļu grāmatas Dieva mērkaķis un Ceļš uz pasaules galu, un romāni Apsūdzēts, Varonības augstā dziesma un Dvēseļu bojā eja ietver rakstnieka galveno produkciju. Varonības augstā dziesma 1963. g. saņēma augstāko oficiālo atzinību — Ziemeļamerikas latv. Kultūras fonda balvu.
Gunta Zariņa darbu un autora rakstura pretišķību un personības izpratnei varbūt visīstāko atslēgu atstājis rakstnieks pats, nesen Grāmatu Drauga izdotajā Pašportretu krājumā par sevi liecinādams: .Ja citiem tas (padomju laiks 1940./41. g., kad rakstnieks bija 14 g. vecs) bija drūms laiks, tad man — pasaule, kurā vienmēr biju vēlējies būt! Partizānu gaitas, apcietināšana, mana tēva nāve, cietums — viss tas bija pārdzīvojums, kurš kulminējās vienā vienīgā pārdzīvojuma brīdi: kad es gaidiju uz savu nošaušanu, man likās, ka es pēkšņi atrodos savu bērnu dienu drošībā. Mani nenošāva, bet es piedzīvoju visu "atbrīvošanas" histēriju un kaut apstākļi mani bija iemetuši notikumu pašā vidū — es jutos, it kā man nebūtu nekā kopēja ar notikumiem, kas risinājās ap mani... Man būtu bijis jākļūst "atbildīgākam," bet nekas mani nesaistīja pie parastās apkārtnes. Mūsu brīvvalsts laiku es sāku vērot ar nicināšanu, jo daudzajos gados iekaltā mācība: labāk kājās mirt, nekā ceļos dzīvot, bija sabradāta. Kad sāka iesaukt manus vecākos brālēnus, vienīgais, ko varēju darīt, bija iestāties leģionā. Pēc kara beigām es atgriezos pie savas ģimenes. Kaut arī mēs dzīvojām kopā, kaut ap mani bija latvieši — es visur biju svešnieks. Vienīgā izeja no šī slazda bija noreibums. Es sāku rakstīt... Nīstot savu apkārtni, es atklāju — tā nīst varēja tikai kaut ko — ko mīlēja..."

Avots: Laiks, 22.09.1965

Tā bijusi it kā pašnāvība, bet klīst visādas runas par Latvijas tā laika dzejnieku, kas sadarbojās ar VDK, vainu viņa nāvē...

Dēli  - Kristaps un Klāvs.