Dzimusi Tomskā.

1921.gada rudenī ģimene atgriezās Latvijā. Velta un jaunākais brālis mācījās Franču licejā. 

Šķietami idilisko dzīvi pārtrauca ar padomju un vācu okupāciju. 1940.gadā tēvs un brālis Guntis apcietināti, tēvs nošauts 1941.gadā. Veltas pirmais vīrs krita karā neilgi pēc meitas piedzimšanas.

2.pasaules kara beigās dodoties trimdā, līdz 1948.gadam dzīvoja bēgļu nometnēs Vācijā. Nākošajā gadā jaunajā mītnes zemē Anglijā apprecējās ar juristu un žurnālistu Vili Skultānu. Šķīrusies.

Meitas - Vieda Skultāne-Šellija (dz.1944), Agne (dz.1950).

Velta Skultāne lielu daļu mūža pavadīja Anglijā, taču latviešu valodu viņa ne tikai neaizmirsa, bet arī cienīja, mīlēja un kopa to, aicinot to darīt arī pārējiem tautiešiem.

Ģimenes radinieks bija filologs profesors Ernesta Blese , tādēļ Velta, vasarās ciemojoties pie Blesu ģimenes Koknesē, iemantoja izcilas zināšanas dzimtajā valodā, izprata un novērtēja tās skaistumu, dziļi iemīlēja to. Kaimiņos dzīvoja izcilais valodnieks profesors Endzelīns, un katra sastapšanās ar viņu kļuva par mūžam neaizmirstamu mācībstundu. Likumsakarīgi, ka pēc ģimnāzijas beigšanas 1939. gadā Velta iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Taču Latvijas okupācija 1941. gadā liedza iepēju piepildīt sapni iegūt izglītību, jo padomju varas pārstāvji apcietināja un nogalināja Veltas tēvu. Viņa dzīvoja lauku mājās Riekstkalnos, vadīja saimniecību un veica visus nepieciešamos darbus.

 Vācu okupācijas gados, Velta, pateicoties izcilai valodu prasmei, tulkoja grāmatas no vācu valodas uz latviešu valodu.

Velta vēlreiz Bonnā  atsāka studēt filoloģiju, taču grūto dzīves apstākļu dēļ mācības nācās pārtraukt. Drīz kopā ar mammu un mazo meitiņu Viedu viņa devās uz Angliju. Mīlestība uz literatūru un valodu zināšanas ļāva paveikt nopietnu darbu - kopā ar dzīvesbiedru Vili Skultānu viņa no angļu valodas latviešu valodā pārtulkoja Džordža Orvela darbu ,,Dzīvnieku ferma”. Vēlāk Velta darbojās firmā, kas rūpējās par palīdzību Austrumeiropas valstīm.

Veltai allaž bija svarīgs viss, kas notiek viņas Tēvzemē. Viņa sniedza materiālu atbalstu gan Latvijā dzīvojošiem radiniekiem, gan gluži svešiem ļaudīm, kam bija nepieciešama palīdzība. Par svētu pienākumu viņa uzskatīja pēc Latvijas neatkarības atgūto īpašumu atjaunošanu, jo apzinājās, ka katra sakopta vieta padara skaistāku viņas Tēvzemi.

Velta nekad nepārstāja cienīt savu dzimto valodu, viņai rūpēja tās saglabāšana arī trimdā. Latviskais darba tikums un ģimeniskums ļāva Veltai būt brīnišķīgai saimniecei savās mājās Kentā, tāpēc viņas bērni un mazbērni allaž atcerēsies skaisto, iekopto apkārtni, vecmāmuļas loloto bišu sanoņu un medus garšu, bet galvenokārt izbaudīto brīnišķīgo bērnību, mīļumu un drošības sajūtu.

Velta Skultāne aizgāja mūžībā Rīgā. Savā testamentā daļu no sava īpašuma viņa novēlēja Veltas Skultānes stipendiju fonda neaizskaramajā kapitālā un uzticēja to administrēt Vītolu fondam. Šī stipendija novēlēta  latviešu filoloģijas studentiem.