Vecākai paaudzei būs vēl atmiņā tālbraucēja kapteiņa Kārļa Spādes vārds. Šis vārds savā laikā diezgan bieži tika daudzināts gan jūrnieku, gan sabiedrisko un saimniecisko darbinieku aprindās. Tagad Kārļa Spādes vairs nav. Pēc gara un strauja darba mūža Spāde jau atpūšas Fareles kapos, kur guldīts viens otrs mūsu tautietis, kam nebija lemts piedzīvot atgriešanos mīļajā dzimtenē.

Kārlis Spāde, kas dzimis Ventspilī 1880. gada 11. janvārī, ir viens no tiem latviešu censoņiem, kas ar enerģiju, neatlaidību un centību pats izlauž sev ceļu uz plašāku pasauli. Jau 23 gadu vecumā viņš iegūst tālbraucēja kapteiņa tiesības un tūliņ pārņem kāda norvēģu kuģa vadību, sekmīgi veicot pirmo un atbildīgo braucienu no Sanfrancisko uz Austrāliju. Izcilās zināšanas jūrniecībā un svešvalodās jauno kapteini drīz vien dara populāru jūrnieku aprindās. Krievijas cara valdība piedāvā viņam pirmā virsnieka, vēlāk komandiera vietu uz lielā ledlauža Jermak, kas tanī laikā skaitījās lielākais ne vien Eiropā, bet visā pasaulē. Pēc 5 gadu nodienēšnas uz šī kuģa Spāde 1910. gadā nodibināja pirmo Krievijas dziļūdeņu zvejas sabiedrību Arhangeļskā, kas izveidojās par vienu no lielākiem tāda veida uzņēmumiem Krievijā. Spāde drīz vien kļūst bagāts vīrs. Ar saviem līdzekļiem viņš var jau izskolot savu jaunāko brāli Teodoru,. vēlāko Latvijas flotes admirāli, un palīdzēt daudziem tautiešiem. Kad Pirmajā pasaules karā latviešu bēgli nokļūst jau līdz Arhangeļskai, Spāde ar personīgiem līdzekjiem noorganizē bēgļu aprūpi un angažē māksliniekus bēgļu koncertiem un teātra izrādēm. Brīvajā Latvijā viņam atklājas jauns darba lauks. Vispirms jāpalīdz jaunajai Latvijas valdībai tikt pie līdzekļiem, un šinī nolūkā viņš kopā ar Zigfrīdu Meierovicu brauc uz Varšavu, kur Spāde kā pirmais Latvijas pārstāvis paliek pie Piļsudska valdības. Kad Spāde atgriežas Rīgā, viņš nodibina savu ekspedijas firmu. Reizē ar to Spāde piedalās kā līdzdibinātājs, akcionārs vai kā direktors daudzos lielos latviešu saimnieciskos pasākumos. Latvijas pēdējos gados darbojas tekstilfabrikā Latvijas kokvilna (agr. Bufallo) līdz 1940. gadam, kad lielinieki viņu atstādina no ieņemtā posteņa, bet atstāj par fabrikas apkures pārzini. Vācu okupācijas laikā Spāde tiek iecelts par šīs fabrikas galveno direktoru. 1944. g. rudenī Spāde dodas trimdā uz Vāciju. 1945. g. viņš, kā labs angļu valodas pntējs, tiek aicināts par administratoru jaundibināmā Alterfrādes latviešu lauksaimniecības skolā Šlēzvig-Holsteinas apgabalā, kur darbojas līdz šīs skolas likvidācijai. Saņemdams drauga izgādātu atļauju, Spāde cerēja izceļot uz Kaliforniju, bet kāda ļauna roka viņam izjauca šīs cerības. Pēdējo gadu smagie pārdzīvojumi jūtami iedragāja Spādes veselību. Pēc 2 gadu nīkšanas tranzīta nometnēs Ventonā un Gronā Spāde 1952. g. jūnijā pārcēlās uz Fareles veco ļaužu mītni, kur slimība pasliktinājās. Viņam izdarīta smagāka pūšļa un nieru operācija, pēc kam 5. maijā viņš miris Fareles slimnīcā. Spāde atstāj sievu Fareles veco laužu mītnē, dēlu franču zonā un meitu ASV. Apbedīts 8. maijā Fareles kapos. Uz kapiem izvadīja mācītājs Abakuks un daudzi pavadītāji ar vainagiem un ziediem. Dziedāja veco ļaužu koris. Vīrs, kas neskaitāmas reizes ar drošu roku vadījis kuģus pāri bangojošām jūrām un okeāniem, tagad apklusis. Vienīgi dzestrie Ziemeļjūras vēji nemitīgi šalc pār viņa kapu, nesdami svecienus no tām jūrām, kurām aizgājējs ziedojis sava mūža labākos gadus.

Avots: Latvija Amerikā, 17.06.1953