Profesors Ludvigs Bētiņš, mūsu ievērojamākais pianists, Latvijas konservatorijas goda biedrs, dzimis 29. sept. 1856.gadā Kurzemē, Sīpeles pagasta Lejasstrazdos. Viņa tēvs, pazīstamais mūzikas pedagogs un ērģelnieks Jānis Bētiņš, Irlavas skolotāju semināra mūzikas skolotājs, prata viņu jau kā bērnu ievadīt labā klavier- un ērģeļspēles prasmē; viņa tālāko muzikālo izglītību vadīja ērģelnieks Rūdolfs Postelis Jelgavā. 1876.gadā B. iestājās Pēterpils konservatorijā. kur mācījās klavieres pie Lešeticka, kompozicijas teoriju pie Johansena un N. Rimska-Korsakova, ērģeles pie Homiliusa. Konservatoriju beidzis, 1879.gadā, B. uzsāk mūzikas pedagoga darbu, vispirms Kijevas mūzikas skolā, tad Tiflisā, bet visilgāko laiku Maskavas konservatorijā kā klavieru un ērģeļu profesors. Visu šo laiku B. daudz strādā arī kā izpildošs mākslinieks, kā klavieru un ērģeļu virtuozs koncertēdams gan Krievijā, gan Rīgā (starp citu, B. kā pirmais no latv. māksliniekiem koncertējis Rīgas Doma baznīcā, 1885.). Savos ārzemju ceļojumos, kurp B. devās gan studiju, gan veseļošanās nolūkos, B. ir sastapies ar Fr. Listu Veimarā, ar SenSansu ceļojumā uz Kanārijas salām. Pēc kara, vājas veselības dēļ, B. galvenokārt dzīvo ārpus Rīgas, Dobelē. Bētiņš ir ievērojams Bēthovena pazinējs un interprets, pieminami viņa, kopā ar čellistu A. Ozoliņu rīkotie Bēthovena sonātu vakari. B. vairākkārt piedalījies kā izpildītājs arī Latv. konservatorijas kamermūzikas koncertos. Komponējis vairākus klavierdarbus. (Latvju skaņu mākslinieku portrejas, 1930)

---

Mūža mierā aizgājis klusais, sirsnīgais zemgalietis prof. Ludvigs Bētiņš. Dobeles "Strazdos* vairs neatgriezīsies krietnais cilvēks, apdāvinātais, nopietnais muziķis, kas daudz savā mūža strādāja, sakrājot vērtīgas atziņas par mūziku un dzīvojot mūzikai tīri ideālā nozīmē. Bētiņa vārds latvju mūzikas attīstībā vienmēr godam minēts. Ludviga tēvs Jānis Bētiņš bijis viens no pirmiem celmlaužiem mūsu mūzikas dzīvē. Tas ar savu darbu un panākumiem ierosinājis un apveltījis Ludvigu, kurš jau no mazām dienām nodevies mūzikai. Viņa vārgā veselība neļauj tam strādāt tā, kā tas vēlētos, tomēr sekmes ir lielas. Pēc klavieru spēles un kompozīcijas studijām Pēterpilī viņš pāriet uz dzīvi dienvidu Krievijā (Kijevā, vēlāk Tiflisā), bet mīļāka tomēr ir dzimtene. Vasaras pavada Latvijā un vēlāk, kad veselība uzlabota, pārnāk uz dzīvi Rīgā. Nopietnam mūziķim te grūti dzīvot: visapkārt padzīvojušu "freileņu" mūzikas diagnoze, nav ne izpratnes, nedz prasību pēc vērtīgas mūzikas; tamdēļ Bētiņš pāriet uz Maskavas konservatoriju kā klavieru un ērģeļu klases vadītājs, kur strādā ar lielu aizraušanos. Viņa koncerti vienmēr izpelnījušies atzinību ; viņš koncertējis arī ārzemēs. Pēc kara pārnākot Latvijā, Bētiņš nododas klusam pedagoģiskam darbam, cik to atļāva viņa veselība. Viņš uzrakstījis arī dažas kora dziesmas un klavierdarbus. Vecuma nespēks un aizgājušie darba gadi to aizsauca atpūtā, liekot mums raudzīties, kurš būs Bētiņa vietnieks; grūti saskatīt tādu gaišu, godīgu sirdi, bez kuras nevar būt īsts muziķis.

Avots: Latvijas kareivis, 13.06.1930