Olga Ezerlauka

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
11.03.1858
Miršanas datums:

Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Zēfelde, Seefeld
Kategorijas:
Aktieris, Tulkotājs
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Olga Ezerlauka - aktrise un tulkotāja; Aspazijas un Raiņa tuva paziņa

Viena no pazīstamakajām latviešu aktrisēm 19.g.s. beigās

***

Ja min mūsu skatuves mākslinieču vecākās paaudzes labākos vārdus, tad viņu starpā viens no pirmajiem ir arī Olgas Ezerlaukas vārds.

Ta tas bijis gadu desmitiem no vietas, sākot ar 1886. gadu un beidzot ar 1920. Dace Akmentiņa, Berta Rūmniece, Olga Ezerlauka un Jūlija Skaidrīte - lūk četras zvaigznes, kas uzlec gandrīz vienā laikā pie mūsu skatuves mākslas apvāršņa un, paceldamās arvien augstāk, apbur ar savu spožumu teātra publiku gadu desmitiem ilgi.

Rūmniece sāk savu skatuves gaitu 1884. g., Akmentiņa — 1886. g., Ezerlauka — 1886., un Skaidrīte — 1888. gadā, visas Rīgas latviešu biedrības teātrī.

Parasti dēvē Rūmnieci par vecāko starp šīm māksliniecēm, bet tas ir tā, skatoties no formālā viedokļa. Pēc būtības par vecāko būtu ieskatāma Olga Ezerlauka, jo viņa sākusi savas teātra gaitas jau 1874. gadā, tātad 10 gadu agrāk par Rūm nieci.

Šī gada 11. martā Olga Ezerlauka varēja atska tīties uz savu 80. aizejošo mūža gadu. Pie teātra viņa vairs nedarbojas nu jau kādu pusotra desmita gadu. Mēnesi atpakaļ mūsu kultūrālā sabiedrība jūsmīgi at zīmēja Rūd. Blaumaņa 75. dzimšanas dienu, ne ar pušplēstu vārdu nepieminot vienu no viņa radīto tēlu pir majām apdāvinātākajām tēlotājām: Olgu Ezerlauku.

Tā pat neatzīmēta mūsu presē pagājusi viņas 80. dzimšanas diena.

***

Olga Ezerlauka, īstā uzvārdā Zēfelde, dzimusi 11. martā 1858. g., Vidzemes ziemeļos, Jaunrozes pagastā, bērnību pa daļai pavadījusi JaunLaicenē, bet skolas gadus un jaunību Paltmalē, kur viņas tēvs, Viļums Zēfelds un māte Minna, turēja uz nomu ķieģeļnīcu un 36 pūrvietas lielas mājas.

Meitene Olga apmeklē pagastskolu Ulbrokā, bet draudzes skolu Siguldā, kopā ar firsta Krapotkina muižas ļaužu dēliem un meitām.

Skolā viņa daudz lasa. Viņas izglītību paplašina tēvs, kas pats daudz lasījis vēstures un citāda satura grāmatas.

levērojamākais notikums skolas laikā ir viņas uzstā šanās labdarīgā izrīkojumā 1874. g. leriķos, Alunāna lugā „Mucenieks un muceniece", kur viņai bija jātēlo mīļotājas Grietiņas loma. 16 gadu vecajai aktrisei bija necerēti panākumi.

Publika, sajūsmināta par viņas daiļumu, dziedāšanu un spēli. Nams — izpārdots, atlikums labdarīgam mērķim — baznīcas ērģelēm - 400 rubju. Honorāra vietā — pēc izrādes mielasts. Un komplimenti — komplimenti! Bet galvenais, students un rakstnieks P. Gūtmanis uzraksta par viņu „Baltijas Vēstnesī" ļoti atzinīgu kritiku. Ko jauniņās aktrises sirds vairāk varēja vēlēties!

Atceroties šo izrīkojumu, māksliniece savos memuāros tagad raksta: „Šis cēlais mākslas pasākums manā sirdi nemanot iedēstīja cēlo mākslas dzenuli manai turp- mākai, rozēm un ērkšķiem bagātai mākslas dzīvei."

Pēc skolas beigšanas un iesvētīšanas Olga Zēfelde 12 gadus dzīvo mājā pie vecākiem, strādādama pa vasaru visus lauku darbus un pa ziemu nodarbodamās ar šūšanu.

Lauku teātra rīkotāji viņai vairs nedod miera, viņa ari labprāt seko viņu uzaicinājumiem un ar teicamiem panākumiem uzstājas vairākās lugās, kā:

  • R. Tomsona „Mika un Mika nāk mājā",
  • Dores Tomsones tulkotā ~Skroderis Rozltis",
  • Alunāna "lcigs Mozess",

. Panākumi spārno. Atmodies talants meklē sev ceļu. Uz laukiem jaunajai aktrisei sāk palikt par šauru. Viņa iemīlējusi skatuves mākslu jau tiktāl, ka grib izvēlēties to par savu galveno darbu.

To viņa pasaka vecākiem, atsakās no parastās, drošas dzīves un 1886. gadā ar 9 rubļiem kabatā dodas uz Rīgu — pretī mākslai un nezināmai nākotnei.

Spožs talants. Jaunās mākslinieces nojauta nebija viņu vīlusi.

Teātra direktors Rode-Ēbeliņš meklē aktierus un aktrises pat ar sludinājumiem.

Zēfelde ar direktoru iepazīstas Rīgas Latv. biedr. masku ballē un tūliņ ievada sarunas: vai viņa derētu skatuves mākslai?

Atbilde ir glaimojoša. „Ar tādām acīm var droši stāties uz skatuves!" saka direktors. Un Olga Zēfelde stājās.

Tanī pašā 1886. gadā notiek viņas pirmā debija: Malēniešu joku lugā ~Slimā familija jeb Bārzddzinis par dakteri", kur viņa tēlo Līzes lomu.

Jaunā aktrise patika publikai un kritikai. Kāda vācu avīze tikai piezīmēja, ka nepareizi jaunai meitenei dot vecu lomu. Šai piezīmē neviļus laikraksts izsaka komplimentu viņas talantam.

Olgu Zēfeldi saista pie teātra, kur nu viņa pieņem latvisku uzvārdu: Ezerlauka. Viņas otrā uzstāšanās notiek lugā „Svētuļa valgos", kur marķīzes lomā tā pie- rāda nopietnas rakstura tēlotājas spējas. Sākās lauku vientulībā sapņotā skatuves mākslinieces gaita, interesanta, bet ne viegla. Atalgojums bija niecīgs. Iztika jāpelna klāt.

Ezerlauka ķeras pie literatūras: tulko lugas, ko teātrim vajadzēja, tulko stāstus, ko ievieto laikrakstos, saraksta arī kādu orīģinālstāstu. Daļu no tulkojumiem iespiež "Baltijas Vēstnesī", daļu Raiņa vadītajā „Dienas Lapā".

Viņa strādā daudz pie pašizglītības: mācās franču un angļu valodas, lai atvērtos plašāki apvāršņi literatūrā. It sevišķi sāpīgi viņa sajūt arodnieciskās izglītības trūkumu.

Bet kā to iegūt?

Nav ne līdzekļu, ne skolotāja. Griežas pie sava direktora. Tas viņas talantu cienī un palīdz to izveidot: sniedz nepieciešamās aroda zināšanas. Tas māksliniecei liels  ieguvums.

Lielus un arvien lielākus panākumus viņa gūst komiskās lomās.

Kas Olgu Ezerlauku redzējuši kā redaktrisi Ulriku ~Saticīgos ļaudīs", Urzulu „Mūso sievās", Bonivari kdzi „Manā sievas mātē", tie nevar aizmirst viņas iespaidīgos tēlojumus.

Direktora Rodes-Ēbeliņa laikā (1886.—1893.) Olgai Ezerlaukai nācās uzstāties tikai cittautu lugās. īsti viņas talants dabūja parādīties pilnā mērā pēc 1893. gada, kad nāca par direktoru P. Ozoliņš, un līdz ar to tika pie vārda ari — latviešu rakstnieki.

Ezerlaukas talantu bija jau pamanījuši vesela rinda rakstnieku: Rozentāls-Krūmiņš, Aspazija, Blaumanis, Šveņķis, Janševskis u. c.

Rozentāls-Krūmiņš latvisko viņas uzvārdu, Aspazija viņai novēl Eberhardīnes lomu ~Zaudētajās tiesībās", ar ko Ezerlauka — pēc kritikas atsauksmēm — gūst neaprakstāmu piekrišanu.

Rūdolfs. Blaumanis tik sajūsmināts par Olgu Ezerlauku, ka lugā „No saldenās pudeles" mājas, kur norisinās darbība, nosauc par Ezerlaukām un speciāli viņai saraksta Lavīzes lomu.

Arī ~Skroderdienās Silmačos" viņš rada māksliniecei īpašu lomu: Tomuļu māti. Tāpat D. Šveņķis viņai novēlējis Bertas lomu „Smalkos ļaudīs". Ja te vēl pievienojam Rembēnieti no „Trīnes grēkiem", tad dabūjam veselu grupu komisku latviešu sieviešu raksturu, ko Olga Ezerlauka tēlojusi ar spožiem panākumiem.

Šīs komiskās lomas tomēr neizsmeļ visu Olgas Ezerlaukas talantu: viņa ar ne mazākiem panākumiem tēlo arī nopietnās vai traģiskās lomas, piem., Roplainieti „Pazudušā dēlā", Indrānu māti, Akmenieti Niedras „Zemē", Edi Tautmīja-Bērziņa lugā „Pie pilsētas vārtiem" u c.

Cildenus tēlojumus viņa sasniegusi arī kla- siskajās lugās, kā: aukli „Romeo un Jūlijā", Martu „Faustā", marķīzi d'Epine „Narcisā" v. c. Visur Olgas Ezerlaukas tēlojumi bijuši izjusti, sirsnīgi, patiesi — īsti cilvēki. Še uzskaitām tikai galvenākās mākslinieces tēlotās lomas.

Lomu skaits, ko Olga Ezerlauka tēlojusi savā 45 gadu ilgajā skatuves mākslinieces gaitā, ir ļoti liels un dažāds. Šī raksturu un tipu plašā galerija ir galvenais viņas mūža darbs. Pārlaižot acis vien pār to, redzam, ka māksliniece ir ievērojama un vispusīga rakstura lomu tēlotāja ar apskaužamu talantu, likt publikai pārdzīvot traģiskas, komiskas un humoristiskas emocijas. Rozes un ērkšķi.

Olga Ezerlauka pieder nevien pie mūsu apdāvinātākām, bet arī izglītotākām ak- trisēm. Viņa prot labi nevien mātes valodu, bet arī krievu, vācu, franču un angļu. Viņas lielajam talantam pievienojas vēl citas vērtīgas īpašības, ko cienītāji pa- mana un cildina jau kopš jaunības: daiļums, laba balss, simpātiska izturēšanās, elegance. Pie Olgas Ezerlaukas talanta un personības īpatnības jāpieskaita arī lielas darba spējas. Viņa ļoti daudz strādājusi pie sava ta- lanta un savas mākslas izkopšanas. Viņas dikcija vēl tagad modina apbrīnošanu ar savu skaidrību, noteik- tību, latviskumu. Runā mākslinieces gars dzirkstin dzirkst atjautās un atklāj viņas komiķes un humoristes dabu. Var iedomāties, kā viņas gars, talants, temperaments dzirkstījis jaunībā uz skatuves! Tādēļ nav brīnums, ka viņas māksla un personība modināja publikas sajūsmu, bet aktieru un aktrišu saimē skaudību un ka viņai nā- cies daudz ciest no visādām intrigām. Netaisnība māks- liniecei nodarīta arī ar to, ka tā Latvijas patstāvības laikā nav saistīta vairs pie teātra. Vēl māksliniece būtu varējusi dot daudz brīnišķu tēlu.

Pie gaišiem brīžiem viņas mūžā jāpieskaita, bez parastajiem panākumiem, divas jubilejas: 1897. gadā 10 gadu un 1912. gadā 25 gadu skatuves darbības jubileja. Abos gadījumos mākslinieci cildināja kritika un cienī- tāji, pasniedzot lauru vaiņagus un daudz citu skaistu un vērtīgu balvu. Gaišas līnijas viņas dzīvē iezīmē arī draudzības attiecības ar dažiem mūsu ievērojamākiem rakstniekiem: Raini un Aspāziju, Blaumani, Janševski.

Ar Raini un Aspāziju viņu saista ideāla draudzība ilgus gadus, it sevišķi tai laikā, kad ievērojamais dzejnieku pāris pār- dzīvoja vissmagāko krīzi: 90. gados un pirmās trimdas laikā. Blaumanis, mūsu ģeniālais smieklu meistars, redz viņā sev radniecīgu garu un augsti viņu ciena. Savās recenzijās viņš mākslinieces skatuves tēlus viscaur cildina kā teicamus. Janševskis seko visai viņas skatuves gaitai, krāj vissīkākās ziņas un solās rakstīt monogrāfiju, ko diemžēl nepaguva izpildīt — ne savas vainas deļ. Cerēsim, ka to izpildīs kāds cits un vēlākām paau- dzēm sniegs mākslinieces moža darba pienācīgu vērtējumu.

Patlaban Olga Ezerlauka dzīvo klusi Rīgā, kopā ar savu māsu, dziedātāju un aktrisi Mariju Zēfeldi-Zēbergu, ar ko viņas kopā dzīvojušas un strādājušas visu mūžu.

Abas mākslinieces rūpīgi seko mūsu skatuves mākslas un kultūras dzīvei, bet pa vaļas brīžiem kopj savā ģimenes dārziņā puķes, ko klēpjiem nes mājā savā dzīvoklī. Pēc veca paraduma Olga Ezerlauka šad tad nodarbojas arī ar literatūru, pārtulkodama pa kādam stāstam vai romānam im tā vairodama savu tulkojumu bagāto ražu.

Bet galvenais viņas darbs literāriskā nozarē gan būs memuāri, ko viņa sākusi rakstīt par savu gandrīz pus gadu simteni ilgo darbību, un kas var izvērsties par vienu no interesantākām un ievērojamākām grā- matām mūsu skatuves mākslas un garīgās kultūras vē- sturē. Arī šai atmiņu ceļojumā mākslinieci pavada viņas labsirdīgais smaids, dzirkstošā atjauta un saulainais hu- mors. Sie memuāri nešaubāmi ievīs vēl dažas zaļas lapas un dažus ziedus mākslinieces košajā slavas vaiņagā.

Zeltene Nr 8, 15.4.1938 , A. Birkerts

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1RainisRainisDraugs11.09.186512.09.1929
        2AspazijaAspazijaDraugs16.03.186505.11.1943
        3Jēkabs JanševskisJēkabs JanševskisDomu biedrs16.02.186522.12.1931
        4Ādolfs AlunānsĀdolfs AlunānsDomu biedrs11.10.184805.07.1912

        Nav norādīti notikumi

        Birkas