Roberts Rubenis

Pievieno šai personai bildi!

Roberts Rubenis piedzima 1917. gada 9. septembrī Daugavpils apriņķa Krustpils pagastā. Viņa vecāki bija Ļuļāku māju saimnieki. Robertam bija arī vecākais brālis Jānis.

1932. gadā Roberts uzsāka mācības Malnavas lauksaimniecības vidusskolā, kuru beidza 1937. gadā. Skolasbiedri viņu atceras kā ļoti nacionāli noskaņotu, dzīvespriecīgu cilvēku ar labām organizatora un vadītāja spējām.

Viņš bija arī organizācijas "Latvijas vanagi" biedrs, bet no 1938. gada rudens līdz 1940. gada pavasarim dienēja Latvijas armijā, sākotnēji 7. Siguldas kājnieku pulkā, vēlāk – auto tanku pulkā (tur viņš bija tanketes komandieris). Armijā viņš beidza rezerves virsnieka kursus, iegūstot leitnanta dienesta pakāpi.

Jau kara laikā 1942. gadā viņš apprecējās (iespējams, ka viņa sievu sauca Rasma Širants) un saimniekoja sava tēva mājās, bet kādu laiku strādāja arī par cukurbiešu inspektoru Jēkabpils apriņķī.

1943. gadā viņš darbojās kā Latvju jaunatnes organizācijas Jēkabpils apriņķa nodaļas vadītājs.

1944. gada 13. martā Robertu iesauca latviešu leģionā, kur viņš kā leitnants nonāca 15. latviešu SS grenadieru apmācību un papildinājumu brigādes 1. štāba rotā. Ir pieļaujams, ka Bredova kaujas grupas sastāvā viņš piedalījās 1944. gada 27. – 28. jūlija cīņās Jelgavas apkārtnē (šis grupējums kauju laikā cieta smagus zaudējumus).

Iespējams, tieši pēc šīm kaujām leitnants Rubenis kopā ar citiem karavīriem atkāpās Skrīveru virzienā, kur bija sākusies ģenerāļa Kureļa grupas organizēšana. Leitnantam Rubenim uzticēja veidot vienu kureliešu rotu Bebru pagastā. Stāsta, ka viņš tur ieradies kopā ar sievu un mazo dēliņu. Ģenerāļa Kureļa grupas štāba operatīvā adjutanta virsleitnanta Jāņa Gregora rakstītajā vienības dienasgrāmatā leitnants Rubenis vairākkārt ir cildināts kā "izdarīgs un enerģisks virsnieks un uzticīgs latvietis".

Bijušais leitnanta Rubeņa bataljona dalībnieks Arturs Pormals, kurš šodien dzīvo Čikāgā, savu komandieri atceras kā lielu autoritāti. Nav arī izslēgts, ka laikā, kad Vidzemē organizēja ģenerāļa Kureļa grupu, leitnants Rubenis kādu brīdi atradās virsnieku apmācību kursos Vācijā, kur viņu varēja nosūtīt vācu abvēra 212. frontes izlūkošanas grupas komandiera leitnanta (vienlaikus britu izlūkdienesta aģenta) Haselmaņa uzdevumā. Vēl viens viņa Malnavas skolasbiedrs, virsleitnants Vilis Grāvītis, savulaik ir liecinājis, ka saticis Rubeni leģiona leitnanta formastērpā 1944. gada vasarā Vācijā un manījis, ka "viņam kaut kas "aiz ādas" [..] Kad un pa kuru laiku viņš tika dzimtenē, man mīkla vēl šodien".

1944. gada 19. septembrī, ģenerāļa Kureļa grupai pārvietojoties uz Kurzemi, leitnants Rubenis kopā ar savu vienību atkāpās uz Ropažiem, bet jau 22. septembrī turpināja ceļu uz Kurzemi.

1944. gada oktobrī Rubeņa vienība 200 vīru stiprumā novietojās Ventspils apriņķa Ugāles pagasta "Ilziķos". Uzzinājis par kureliešu galvenās grupas atbruņošanu, leitnants Rubenis pavēlēja bataljonam nekavējoties sagatavoties pārgājienam. Pusnaktī tas (izņemot nelielu daļu atkritēju) gar Usmas ezera austrumu malu devās Rendas virzienā, no rīta sasniedzot Lielrendu. 16. novembrī Abavas krastā pie Pērkoņu mājām bataljons sadūrās ar divām vācu automašīnām. Nākamajā dienā leitnants Rubenis, pierunāts sākt sarunas ar vāciešiem, ieradās SS obergrupenfīrera Jekelna komandpunktā, kur tomēr kategoriski atteicās bez ierunām padoties.

1944. gada 18. novembrī pusdesmitos no rīta sākās vāciešu uzbrukums, kuru rubenieši atsita, četru stundu ilgā kaujā sakaujot daudz lielākus vācu spēkus. Neraugoties uz to, ka leitnants Rubenis kaujas laikā bija smagi ievainots vēderā, plecā un kājās, viņš vēl spēja dot vairākas pavēles, līdz zaudēja samaņu.

Nākamajā dienā viņa bataljons uzbruka SS obergrupenfīrera Jekelna štābam, izsitot to no novietnes vietas mežsarga mājās "Novadnieki". Nāvīgi ievainoto Robertu Rubeni novietoja šajās mājās, kur viņš drīz vien mira. Karavīri svinīgi izsoļoja cauri istabai, kurā gulēja viņu komandieris, šādi izrādīdami viņam pēdējo godu.

Paslēptas salmu vezumā, leitnanta Rubeņa mirstīgās atliekas kādas jaunas meitenes (iespējams, tā bija Zelma Rudzāns, pēc laulībām – Pārupe) pavadībā nogādāja Ilziķu mājās un apbedīja līdzās viņa karavīru raktajiem bunkuriem. Daži šo notikumu aculiecinieki kā leitnanta Rubeņa pēdējo kapavietu tomēr min arī Grenču mājas, Usmas kapus un pat Mūrnieku kapus Ugāles pagastā. Saskaņā ar A. Pormala sniegtajām liecībām nav izslēgts, ka jau pēc kara leitnantu Rubeni viņa atraitne pārapbedīja dzimtas kapos Bebru apkārtnē līdzās viņu Kurzemē mirušajam dēlam.

Kaujas atsākās 1944. gada 6. decembrī līdz ar vācu uzbrukumu rubeniešiem pie Dižķīru mājām. Nākamajā dienā smagi ievainoja Rubeņa bataljona virsnieka vietnieku Aleksandru Druviņu (viņš bija uzņēmies bataljona komandēšanu). Pēc tam viņu slepus nogādāja Talsu slimnīcā. Runā, ka pēc kara viņš strādājis Suntažos par inženieri un miris 1977. gadā.

Pēdējās bataljona cīņas noritēja 9. decembrī pie Vēveru mājām. Dzīvi palikušie rubenieši atkāpjoties pārgāja Vēlogu dambi. Lielo zaudējumu un virsnieku trūkuma dēļ pēdējais komandieris Briedis karavīriem pavēlēja sadalīties mazākās grupās un izklīst. Šajās cīņās lielus zaudējumus bija cietušas abas puses – starp vāciešiem bija krituši vairāki augsta ranga virsnieki, arī bataljona komandieris kapteinis Helds un Salaspils nometnes bijušais komandants, SS oberšturmfīrers Kurts Krauze.

Atriebjoties par leitnanta Rubeņa bataljona izrādīto pretestību, 1944. gada 5. – 9. decembrī nacistu soda ekspedīcija nodedzināja vairākas Ventspils apriņķa Zlēku pagasta viensētas, nogalinot vismaz 148 civiliedzīvotājus. Iespējams, ka šīs akcijas tiešais iegansts bija padomju partizānu vienības "Sarkanā bulta" uzbrukums vācu armijas vezumnieku kolonnai netālu no Auziņu mežsarga mājām uz Zlēku–Kuldīgas lielceļa 1944. gada novembra beigās. Šis uzbrukums bija provokatīvs, jo vācieši par vainīgajiem uzskatīja kureliešus...

Lai gan no šiem notikumiem mūs šķir jau sešdesmit gadi, iespējams, ka tieši "Mājas Viesa" lasītāji varētu sniegt līdz šim vēl nezināmu informāciju par leitnanta Roberta Rubeņa ģimenes likteni un viņa bataljona cīņām Kurzemē.  

Uldis Neiburgs, Latvijas Avīze

***

1944. gada 14. novembrī, sākoties sadursmēm ar vāciešiem, bataljona sastāvā bija četras (2 smagās, 1 ložmetējnieku, 1 strēlnieku) rotas un apgādes kolonna ar 23 pajūgiem – kopā apmēram 650 vīri.

Pret Rubeņa bataljonu vērstie vācu spēki 1944. gada novembrī – decembrī: kapteiņa Helda pastiprinātais bataljons ar četrām rotām (katrā 140 vīri), izlūkrota, iznīcinātājrota ar mīnmetējiem un smago prettanku lielgabalu, kā arī citas vācu SS un SD vienības

*** 

A. Upīša Skrīveru vidusskolas 11. klases audzēknis Linards Drukmanis, R. Rubeņa mazmazdēls: 

"...Mans vecvectēvs, leitnants Roberts Rubenis dzimis 1917. gada 9. septembrī Krustpils pagasta “Ļūļakās”.

1937. gada 18. jūnijā absolvējis Malnavas lauksaimniecības vidusskolu. Dezertējis no vācu armijas un iesaistījies kureliešu kustībā. Vadījis kaujas “Kurzemes katlā” pret vāciešiem un lieliniekiem cīņā par brīvu Latviju.

1944. gada 18. novembrī viņu nošāva un apglabāja Kurzemes mežā.  Stāsta, ka viņš allaž bijis jautrs un dzīvespriecīgs. Dzimtas kopā sanākšanas reizēs arvien izcēlies ar jautrām un asprātīgām izdarībām. Bijis labs dejotājs. Savukārt manas vecvecmāmiņas Ainas Rubenes (dzim. Jaunzemes) dzimtā puse ir Koknese.

1944. gada rudenī, mūkot no Padomju armijas, viņa nokļuva Kurzemē. Pēc vācu armijas kapitulācijas viņa ar savu mazgadīgo dēlu atgriezās Koknesē.  Māte man stāstīja, ka savlaik par kureliešu kustību runāt bijis aizliegts. Taču zināms, ka pirms vairāk nekā 60 gadiem no 1944. gada 14. novembra līdz 10. decembrim toreizējā Kurzemes cietoksnī — Usmas, Rendas un Zlēku pagastā — risinājās līdz šim maz zināma traģiska kauja starp 16. vācu armijas daļām, SD un SS policijas vienībām ģenerāļa Jekelna vadībā pret kureliešu vienības atsevišķo bataljonu, ko vadīja leitnants Roberts Rubenis. Tā bija vienīgā tik plaša mēroga un ilgstoša kauja Latvijā. Vecvectēvs bija Malnavas skolēnu rotas grupas, vēlāk vada komandieris. Latvijas obligātajā karadienestā no 1938. līdz 1940. gadam bija virsnieka vietnieks. Vācu okupācijas laikā vadīja Krustpils pagasta latviešu jaunatnes nacionālo pretestības kustību.

1944. gada jūlijā, kad ģenerālis Kurelis saņēma pavēli no mobilizācijai nepakļautajiem aizsargiem veidot četrus bataljonus, viņš Bebru pagastā izveidoja rotu, ko vēlāk pārveidoja par Kureļa vienības bataljonu ar 150 vīriem.  Gan kureliešu vienība, gan Rubeņa bataljons kurzemnieku vidū guva lielu popularitāti. Ievērojami palielinājās karavīru skaits, sasniedzot pat 600 cilvēku. Tika izveidotas četras labi apbruņotas rotas un citas nelielas grupas. Ceļu pie kureliešiem atrada ne tikai aizsargi, bet arī tie, kas izvairījās no mobilizācijas vācu armijā, no savām karaspēka daļām noklīdušie karavīri, tajā skaitā no sarkano partizānu vienībām un vācu armijas 212. daļas iesūtītie izlūki. Iegūtās ziņas satrauca ģenerāli Jekelnu. Sākās pretpasākumi, kas noveda līdz bataljona traģēdijai.

1944. gada 14. novembra rītā Ilziķos ieradās 70 vīru liela SD un SS vienība, kuru pamanīja bataljona 1. rotas apsardze. Nelūgtie viesi tika pārsteigti. Vācu komandieris tvēra ieroci, bet sargi atklāja uguni.  Iebrucēji savāca kritušos un lielā steigā atkāpās. Vēlāk ieradās ģenerāļa Jekelna sūtnis ar rakstisku paziņojumu par atbruņošanos 24 stundu laikā. Bataljona vadība kopā ar rotu un vadu komandieriem ultimātu noraidīja. Līdz ar tumsu visi devās smagā pārgājienā Abavas virzienā pie Rendas.

1944.g. 18. novembrī notika pirmā lielākā kauja ar vācu vienībām. Kaujas laikā leitnantu Rubeni ievainoja, un pēc dažām stundām viņš aizgāja mūžībā. Pēc kaujas, izkļūstot no aplenkuma, bataljona vīri atvadījās no mirušā komandiera. Par viņa atdusas vietu ir vismaz četri nostāsti, taču precīzi tā nav zināma.  

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Jānis KurelisJānis KurelisKomandieris, Cīņu biedrs06.05.188205.12.1954
        2Kristaps UpelnieksKristaps UpelnieksKomandieris24.06.189120.11.1944
        3Arturs PormalsArturs PormalsPadotais25.11.192603.04.2013
        Birkas