Maskavā 64 gadu vecumā pēkšņi mira KGB priekšnieka palīgs ģenerālis Semjons Cviguns.

Viņa pēkšņā aiziešana uz Ļeņina paradīzi ir pārsteigums, jo vēl nesen viņš dižojās, ka visā Padomju savienībā disidentu kustība esot tikpat kā likvidēta. Gandrīz vedas domāt, ka šis ir „valsts nāves" gadījums, kaut pēdējos gados kopš Berija šķīrās no dzīves ne labprātīgi, šādi gadījumi KGB aparātā nebija zināmi.

Cviguns bijis čekas dienestā 40 gadus un piedalījies baltiešu masu deportācijās.

Cvigunu iecēla par KGB priekšnieka vietnieku 1967. gadā, drīz pēc tam viņš kļuva par pirmo vietnieku un bija tieši padots Andropovam. Viņa pozīcijas stiprināja arī radniecības saites, jo bija precējies ar Brežņeva sievas māsu. Septiņdesmito gadu beigās viņš sāka ļoti intensīvi vajāt režīmam nepaklausīgos. Desmiti un simti komunisma pretinieku un nekrievu tautu patriotu pazuda cietumos, nervu slimnīcās un spaidu darbu nometnēs. Jo sevišķi daudz vajāto bija Baltijas valstīs.

Cviguna aktīvitātēm pieder arī atomfiziķa Dr. Saharova izsūtīšana trimdā uz Gorkiju nolūkā izbeigt disidentu sakarus ar rietumu presi, kuru ilgus gadus bezbailīgi informēja Saharovs. Kad bija norisinājusies vesela rinda tiesas prāvu ar bargiem sodiem par safabricētām apsūdzībām un kad daudzi citi bija iesprostoti cietumos vai psihiatriskās slimnīcās bez tiesas sprieduma tīri administrātīvā kārtā, Cvigunam bija jāatzīst, ka brīvības kustība tomēr vēl arvien pastāv, un ir pat pieaugusi aktivitātēs. Lai uz viņu nekristu aizdomas par varas bezdarbību, viņš šo nelāgo parādību izskaidroja ar rietumu izlūkošanas aģentūru darbību, kas uzkūdot nacionālās minoritātes un reliģiskās grupas. Nu šīs raizes beigušās, un Cvigunam vairs nebūs jāspīdzina un jāmelo. (Londonas avīze, 05.02.1982).