Operdziedātāja - koloratūrsoprāns, rakstnieka, režisora, aktiera Jāņa Lejiņa sieva. Meitas - Ina, Lolita. Brālis - Kārlis.

Dzimusi Rīgā. Jau agrā bērnībā pamostas mūzikālā dziņa, bet dzīves gaitu nejaušības kavē un traucē normālu un noteiktu attīstību. Beidzot, apstākļiem normāli ritot, iestājas Latvijas valsts konservatorijā, prof. Paula Saksa dziedāšanas klasē. Juzdama vēl turpmākas izglītības nepieciešamību, dodas uz Itāliju, kur mācās pie prof. Vanco un Francijā pie dziedātājas Kristmanes-Eš. Mācības gaitas beigusi, noslēdz kontraktu ar Liepājas operu, kur 1926. gada septembrī notiek arī pirmā debija (Masku ballē). Divus gadus darbojusies Liepājas Operā, to atstāj, jo opera pārdzīvo saimniecisku krīzi. Rīgā iebraukušu, viņu angažē Ceļojošā Opera, kur viņa dzied pirmās partijas: Rozīnu, (Seviļas bārddzinī), Violetu (Traviatā), Neddu (Pajacco), Džildu (Rigoletto). Dziedājusi daudzos koncertos un radiofonā. (Latvju skaņu mākslinieku portrejas, 1930)