Vera Berģe

Vera Berģe savu dzīves gājumu devusi "Via dolorosa" 4.grāmatā, Totalitārisma seku dok.centrā bija pieejams tiesas apraksts. Par sevi viņa stāsta: "Pirmās bērnības atmiņas saistās ar karu - kareivjiem, šāviņiem, asinīs krāsotu ielu bruģi, ar 1919.g. un Bermonta laika šausmām."

No 9 gadu vecuma apguva vijoļspēli, bet īsi pirms konsevatorijas tēvs nosprieda, ka tā ir riskanta profesija - ja nu iznāk savainot roku, un nosūtīja 16-gadīgo Veru studēt klasiskās valodas. Pēc tēva - Romas viesnīcas  šveicara - nāves Vera 20 g. vecumā kļūst par savas mātes apgādnieci.

 Pirms un pēckara laikā saskaitot kopā ir 12 darbavietas. Bet tas nav VISS. Augstskolu pabeidza 21g. veca, maģistra grāds  23 gados. Šajā starplaikā Vera adoptēja audzināmās klases vidusskolnieci Grietu. Gulagā Balhašā 1954.gadā rakstīts dzejolis "G. A." 

                                                  Teic, ko gan tu domāji kādreiz,

                                                   līgumu parakstot baigu

                                                   varai, kas tūkstošus nāvē,

                                                   miljonus verdzībā dzen?

                                                    Teic, ko gan izjuti kādreiz,

                                                     pārdodot cilvēku mīļu,

                                                     saminot pagātni kājām,

                                                     dzimteni aizliedzot savu? ...

Jau 1940.g. padomju laikā Veru atbrīvoja no darba skolā kā neuzticamu. Viņa iestājās otrreiz Latvijas Universitātē,  1944.g pie klasiskās filoloģijas ieguva vēl otru specialitāti - latviešu valoda un literatūra.

Vera Berģe: 1947.g.augustā mani apcietināja  un decembrī notiesāja uz 25 gadiem speciāli stingrā režīma nometnē (58-a pants - dzimtenes nodevība), jo nāves sods tieši tanī laikā tika aizstāts ar 25 gadiem.  

Mani "grēki" : 1941.g. pēc krievu aiziešanas Latviešu biedrības telpās kopā ar citām biedrenēm nodibināju pirmo ēdināšanas un pārsiešanas punktu. Sastāvēju arī Tautas palīdzībā un Karavīru palīdzībā, nodibināju latviešu leģionāriem slimnīcu Cēsīs, Vānē vidusskolu, kuru pati arī vadīju.

Biju nozīmēta uz Noriļsku, bet pēc gada čekas pagrabos, Centrālcietumā un Pārsūtīšanas cietumā biju tik novārgusi, ka pa ceļam Krasnojarskā saslimu ar dizentēriju un tikai pateicoties kāda apcietināta ārsta pūlēm izdzīvoju. Uz Noriļsku mani tomēr nevarēja vairs nosūtīt {Noriļska atrodas aiz polārā loka. Cietumniekus no ārpasaules varēja pievest tikai vienreiz gadā. Oficiālā mirstība nometņu laikā - 800 cilvēku gadā}. Sākās atpakaļceļš uz Kazahstānas stepēm, kur aizritēja mani nebrīves gadi. Atbrīvoja pēc Staļina nāves, bet uz Latviju sākumā. nelaida. {Dzīvoja Karagandā}. Atgriezos 1956.g. rudenī, taču strādāt Rīgā nebija brīv."

 2 gadus bija bez darba, t.i., nebija darbavietas. Karagandā bija apguvusi šūšanas prasmi igauņu šūšanas skolotājas vadībā, tāpēc varēja apšūt savas paziņas, plus pamazām privātstundas. 1958.g. Veru pieņēma darbā Slokas krievu vidusskolā, kur direktors nebaidījās pieņemt ideoloģiski svarīgā darbā cilvēku ar tādu sodāmību. Sodāmību noņēma 1962. gadā  Strādājot skolā viņa adoptēja savu skolnieku M. Soboļevu, kurš rakstīja dzeju un Rīgā atrada domubiedrus. Vēlāk Mikam bija karadienests Krievijā, Kemerovā apsargājot cietumniekus. Pēc savainojuma pašnāvības mēģinājumā Vera nekavējoties brauca turp, galu galā izpestīja no armijas.

Mājokļa jautājums: sākumā cirkulēja no vienas ģimenes  pie otras, tad caurstaigājama istaba Rīgā, istabiņa komunālajā.  Bezgalīgi iesniegumi visaugstākajās instancēs Maskavā un Rīgā (tāpat par sodāmību, noņemšanu utt.). Beidzot kaimiņu ģimenei ar tuberkulozes slimnieku valsts piešķir atsevišķu dzīvokli. Pāri palicis 1 kaimiņš. Vera tur dzīvo, arī audžudēla 2 bērnu ģimene.  Vera ir pensijā un pelnās ar pieprasītām vācu, latviešu, latīņu, krievu valodas  privātstundām. Piemērs tam. cik laba bija Veras metode. ir jaunietis, kuram bija tikai 2 nedēļas laika vācu valodas apgūšanai. Viņš bija pateicīgs skolotājai, jo ar savu vācu prasmi varēja sekmīgi dzīvot un strādāt būvniecībā  Vācijā.

Pēdējos mūža gados ģimenē bija vairāk vajadzīga saviem skolniekiem nekā ģimenei. Jaunas intereses ārpus ģimenes radās satiekot savas studenšu korporācijas locekli no ārzemēm. Ārzemēs latviešu studentu korporācijas bija saglabātas. Rīgā pirmskara korporantes sāka kontaktēties, pievienojās arī viņu meitas. 1990.g. Vera atjaunoja savu dalību korporācijā. Padomju režīma laikā visas studentu korporācijas bija aizliegtas. Politiskajās apsūdzībās tās papildināja inkriminējošos punktus, arī Verai.

 Pēc audžudēla nāves Vera adoptē viņa dēlu, kurš pieaugot ir ar atkarībām, piekauj vienīgo kaimiņu un nonāk aiz restēm. Vēlāk vēl viens likumpārkāpums. Ārsts skaidro, ka ar tādām analīzēm, kādas ir sirgstošajai Verai, cilvēks nevar būt dzīvs. Bet mātes instinkts ir stiprāks un aizņemoties naudu no VISIEM, Vera pirms nāves pieredz audžudēla iznākšanu no cietuma.

Par kapavietu Rīgā Meža kapos rūpējas vienīgi studenšu korporācija. Kapam ir apmale ar V. Berģes vārdu, uzvārdu. 

 

 

Avoti: Rīgas dome

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        Nav norādīti notikumi

        Birkas