Armands Puče: Nacionālā teātra nacionālās īpatnības jau 100 gadus: Jo vairāk naudas tiek dots, jo mazāk viņi saprot, no kurienes tā nāk

Personas:
4Personu saraksts
Notikumi:
4Notikumu saraksts
Vietas:
1Vietu saraksts
Datums:
08.08.2023
Papildu lauki

Kaislības ap Nacionālā teātra vadību apliecina jau simts gadus pārbaudīto – vai tur Rainis vai Seņkovs – jo vairāk naudas teātra mākslai tiek dots, jo mazāk viņi saprot, no kurienes tā nāk, jo lielākas intrigas un uzpūtība tiek vērpta. Sākot ar apvainošanos pa vienam un grupās, un beidzot – ar demaršiem un ultimātiem, atkarībā no pilnmēness aktīvās fāzes.

“Spēlmaņu nakts” šogad gan būs bez intrigas. Rezultāti jau praktiski zināmi. Tie izriet no tiem skatuves un dzīvās telpas darbiem, kas publiski tika sabiedrībai atrādīti pēdējās pāris nedēļās. Pēc tam, kad tika pasludināti konkursa rezultāti par Nacionālā teātra valdes locekļa vietu.

Gada lielā formas izrāde: “Seņkovs ir neizpratnē”
Gada mazās formas izrāde: “Hermanis kā Facebook”
Gada izrāde bērniem: “Elmāra komanda”
Gada režisors: Evita Ašeradena, izrāde – “Žūrija”
Gada aktrise: Jānis Vimba, par izrādi – “Es kādreiz biju aktieris”
Gada aktieris: Jānis Vimba, par izrādi – “Loceklis. Valdes loceklis.”
Gada otrā plāna loma: Džilindžers, izrādē “Viskijam līdzi”
Gada debija: Viesturs Karišs, izrādē “Klusums pie kanāla”.
Gada jaunais skatuves mākslinieks: Māris Vītols, izrādē – “Sarunas ar kolektīvu”
Gada kustību mākslinieks: Ojārs Rubenis, izrādē – “Pirmkārt, viņš ir beidzis filozofus…”

Kad 1925. gadā no Nacionālā teātra palūdza aiziet tā brīža direktoram Rainim, viņš bija ļoti neapmierināts ar šādu notikumu gaitu. Kāpēc Jānis Pliekšāns vairs nederēja?
Pirmkārt, viņa pilnvaru termiņš bija beidzies, jo teātra valdi apstiprināja uz trīs gadiem.
Otrkārt, koalīcija sociķiem pateica, ka šajā postenī ir vajadzīga rotācija.
Treškārt, Rainim pārmeta, ka viņš repertuārā drillējis pārsvarā savus un Aspazijas darbus un nav vispār pievērsis uzmanību paša teātra mākslinieciskajai attīstībai, izaugsmei. Tas bija, protams, pārspīlēti, taču pamatšķiras uti dzejniekam vienmēr kažokā varēja atrast…

Svarīgs bija arī naudas jautājums, jo Pliekšāns kā Saeimas deputāts un Nacionālā teātra direktors saņēma algu abās vietās. Un vēl jau bija autoratlīdzības par izrādēm jeb tā sauktajiem kases gabaliem, kur Rainis nezināja tos akmeņus, zem kuriem likt bēdu… Vārdu sakot: tas bija jautājums starp latviešu skaudību un kādas personības ne īpaši spožo izpratni par savu amatu.

Tajos laikos uz derīgumu kādam salīgtam darbam skatījās principiālāk un rūpīgāk, nekā mūsdienās, kur nu vēl gadījumos, ja tas notika uz valsts rēķina. Pēc Raiņa par jauno Nacionālā teātra direktoru kļuva izcilais teātra kritiķis Arturs Bērziņš, bet Pliekšāns tā apvainojās – nu, tā apvainojās! – ka pateica, ka savus darbus Nacionālajam teātrim vairāk nedos. Ka ies pie Smiļģa uz Daili… Bet Bērziņš, neko – nomierinājās, noskurinājās un paveica turpmākajos 12 gados labu darbu, kas, iespējams, bija labākais, kas vispār varēja Nacionālajā teātrī tajos gados notikt.

Divdesmitajos intrigas latviešu teātros bija tieši tik pat daudz kā mūsdienās, kur katra jauna sezona atnesa gan gājputnus jeb aktieru staigāšanu no vienas skatuves uz otru, gan tās saukto neaizstājamo režisoru untumus, gan vienu nepārejošo jautājumu, kas pārcēlies līdz pat mūsu dienām – sak, izskatās, ka Nacionālais teātris mirst, ka tam nav nākotnes, ka viss ir pilnīgā amtmanī briedītī (uzziņai – Alfreds Amtmanis Briedītis bija viens no savas paaudzes spilgtākajiem aktieriem/režisoriem, viens no pirmajiem latviešiem, kas par teātra spēlēšanu sāka saņemt naudu no valsts – arī viņš divdesmitajos mētājās pa trupām un štatu sarakstiem). Par to runāja aktieru ģilde, šīs baumas vecināja Smiļģis no Dailes un – arī politiķi sildīja rokas ap šo malkas krāsniņu, jo nacionālais piedūriens saturā un latviešu autoru iestudējumi – ko prasīja no teātra reperturāra – savā ziņa bija nacionālās valsts politika.

Nacionālo teātri izveidoja 1919. gadā un tas ir pirmais teātris, ko uzreiz finansē Latvijas valsts. Vēlāk būs arī citi, bet nacionālais no pirmās dienas ir ar valsts naudu barots vai līdzbartos. Tiesa, divdesmitajos – pirms simts gadiem – nekādi nevarēja būt tā, ka teātris ir klasiskajos mīnusos. Pat Rainim kā direktoram vienu sezonu (22/23) ieņēmumi bija 179 494 latu, kur izdevumos pretī – 54 400 latu. Valsts vēl deva klāt piemaksu par inventāru, dekorācijām, lai radošajam garam ir kur tiekties, bet tā, ka varēja sēdēt tikai uz valsts rēķina un ar to visi mierā – tas nē. Tajos laiko procentuālā proporcija starp teātra paša ieņēmumiem un piemaksu, ko deva valsts budžets, svārstījās tā – 72,3 procenti pašu ieņēmumi, 27,7 procenti valsts piemaksa (2023. gads).

Salīdzinoši, mūsu dienās, 21. gadsmita divdesmitajos, šī proporcija ir šāda: 35 procenti no paša teātra, 63 procenti – no valsts. Te gan jāsaka, ka pirms simts gadiem bija veselīgākas diskusijas par saimniekošanu, jo tam pašam Rainim no Saeimas tribīnes viens otrs ik pa laikam atgādināja, ka vispirms ir cūkas (cūkkopība), bet tikai pēc tam – teātris. Ka nodokļi, ko valstij maksā komersants, vistiešākā veidā palīdz attīstīt teātri. Nu, un, protams – kādam tas var nepatikt, bet mūsdienu latviešu teātris tomēr ir nevis tās pirmās Latvijas radīts, bet gan padomju iekārtas bruģēts un slīpēts, ko noteica radošās inteliģences kolaboracionālais raksturs un tās izmantošana komunistu labā.

Zināmā mērā arī Seņkovam un viņa kolēģiem lekcija par cūkām būtu jānolasa, jo tā viņu reakcija uz Kultūras ministrijas sarīkoto konkursu par nacionālā teātra valdes locekļa vietu, un – paša konkursa rezultātiem – maigi izsakoties, bija jocīga. Ja nu gribēja izpausties ar kompetenci vai laikmetīgu redzējumu par teātra pārvaldi un menedžementu, tad vajadzēja to darīt, kad šī sacensība tika izsludināta. Kā uz galda nolikts konkursa nolikums – tā sākas diskusija, tiek meklēti virzieni, salikti akcenti. Kas tagad?

Ja būtu uzvarējis līdzšinējais teātra vadītājs Jānis Vimba, tad konkurss būtu izdevies? Jā, jā, dzirdu, ka Elmārs Seņkovs ar Mirtantes muti saka – ne jau par to, aprunāties vajadzēja… Pagaidiet!

Teātra kapitāldaļu turētājs ir Kultūras ministrija, kas nozīmē – valsts. Ja ministrija, kas atbild par nozari, rīko konkursu, kurā bez Jāņa Vimbas un Māra Vītola piesakās vēl 12 pretendentu – tā kā nevar teikt, ka viss notika zem deķa, nesarunājoties, nevienam nezinot. Jā, var teikt, ka konkursa rezultāti atnāca tādā kā pēdējā brīdī pirms sezonas – tur gan žūrijai varētu parādīt pirkstu pie deniņiem, jo skaidrs, ka šādu konkursu plānot vajag ar prātu. Jaunumi par jauno priekšnieku īsi pirms darba cēliena, visos gadījumos un visās rūpnīcās vai kioskos radītu mulsumu. Bet, ne jau tā, kā tagad – ka uzreiz Vītols “nerada pārliecību par kompetenci teātra mākslinieciskajā ziņā”. Viņu taču žūrēja nozares ierēdņi un tādi paši teatrāļi kā Seņkovs. Un, ne jau mākslinieciskā kompetence bija vinnētāja galvenais trumpis. Tad, ne jau Vītols šādā vīzē neder – tad neder konkurss un komisijas sastāvs!

Vītolu izvirzīja un nolika teātra priekšā, ko neapmierinātais teātra režisors sauc par “muļķīgu situāciju”, jo radošā komanda neesot nekāds gatavais komplekts, kurš tiek piešķirts jaunajam valdes loceklim. Kas tad šie profesionālie aktieri un tam pavadošā svīta vēl būtu – ja ne komplekts? Lai būtu – kolektīvs, komanda, izlase… Bet arī komplekts un – tamlīdzīgi. Cita lieta, ka Seņkovs tā nav pieradis, ka viņam ir kaut kāda iekšējā pasaule un ārējās vajadzības. Bet – kāpēc Vītola tehniskā iecelšanas un fiziskā atnākšana nav pareiza? Kas vispār teātra mākslā ir pareizi un nepareizi, ja lecam uz skatuvi? Bet, ja paliekam skatītāju zālē: kurā darba kolektīvā īpašnieks, ieceļot darba vadītāju, sāks rīkot darbinieku aptauju, par klimatisko laika prognozi vai zvaigžņu stāvokli, un – kad būs apkopoti visi viedokļi un izpētītas aptaujas anketas – tad mēģinās to mērkaķi vai kanārijputniņu jums parādīt?

Protams, kas attiecas uz paša teātra nervu – tur kaut kādam smalkumam vienmēr būs klātbūtne, tikai, lūdzu, nepārspīlējiet ar savu vienreizīgumu un unikalitāti, kas ir kaut kāda neredzama matērija un, tāpēc – īpaši lolojama. Ja jums vajag īpašus apstākļus, tad pasaule ir vaļā – staigājiet, meklējiet, pierādiet. Ja Nacionālais teātris kā valsts kapitālsabierība neapmierina, vai – neder šāda pārvaldes forma, nepatīk cilvēki vai bailes par mākslinieciskajiem nākotnes vanckariem – meklējiet citu teātri. Ja paši par savu naudu ēstu un dzertu, tad es varbūt vispirms teiktu – sāciet ar formu, varbūt izdosies to pamainīt. Bet, ja valsts par jūsu ballīti maksā, tad varētu vēlēties par šo dotāciju tādus profesionāļus savā priekšā, kas nekrīt ģībonī vai histērijā – ieraugot viena personāla atlases konkursa iznākumu.

Starp citu, jaunizceptais Māris Vītols jau arī te pēdējās dienās sāka izpildīties kā Bārbija bez kabrioleta: draugi, dzīvojam kā bija, šī sezona paliek Elmāra klēpī, es tikmēr ar savu labo roku padomāšu par lielo vīziju… Eu, Māri! Tu esi Nacionālā teātra valdes loceklis vai neesi?

Tevi izvēlēja par teātra vadītāju, lai tu strādātu no pirmās dienas. Nez vai, uzvarot konkursā, žūrija mierīgi klausījās, ka tagad Māris vienu gadu šūposies, šūposies, un – tad viņš būs gatavs. Jo Elmāram ar komandu tā būs labāk… Ja bija konkurss un tajā nevinnēja līdzšinējā kārtība (nesaku, ka slikta), tad pieprasījums no īpašnieka jeb valsts laikam bija par citu kārtību, par pārmaiņām. Kas tie par augļa iznēsāšanas dramatiskiem mēnešiem un sezonām, kas tagad visiem būs jāapmaksā? Māri, sāc strādāt! Un notici, ka Seņkovs jau arī to grib… Strādāt. Kas attiecas uz Vītola nosacīto revolūcijas vai pārmaiņu pieteikumu – neesiet kā bērni, neviens taču šajā vīzijā neprasīs uz skatuves ko tādu, ko neesat apguvuši skolās. Vai bāros.

Ja netiks panākts kompromiss, tad apdraudēta ir jaunā sezona. Nu, un? Kas negrib šo darbu, tos taču ar varu nespiež! Nebūs sezona. Elpojiet dziļi, klepojiet tālu! Neviens nenomirs, nav jau karā jāiet. Ja ir tāds radošais kolektīvs vai īpatņi, kas nespēj pieņemt šādas vienkāršas pārmaiņu konstrukcijas un, iespējamos, runas un kustību mākslas eiroremontus, tad ir vērts arī vienu sezonu pasēdēt, piemēram, bez Nacionālā teātra skatuves. Tās iekšējās trīsas un vibrācijas ir pareizais temats, ja mēģinām iztēloties teātra kolektīva radīšanas un izveidošanas procesu, taču, atkārtošos un vēl pielikšu klāt – ja nepatīk, tad ir jāiet nevis aktieros, bet politiķos. Un, jāmaina no tā gala.

Iespējams, ka viens otrs no spēlmaņiem nemaz nezina, ka skatītāji, kas ciena un apmeklē viņu darbu, vispār nestrādā par… skatītājiem. Viņiem ir savi darbi, ģimenes, problēmas, bet – ja ir jauda un gribēšana, ja prasa sirds – viņi ieskatās kultūrai acīs, pasēž uz teātra kāpnītēm… Viņi ir galvenie nevis tāpēc, ka ir skatītāji, bet gan tāpēc, ka samet jūsu cepurēs un kabatās. Pirms vēl atvēruši teātra galvenās ieejas durvis.

Nacionālais teātris 2022. gadā no valsts saņēma dotāciju 3,3 miljonus. Šogad ir vairāk… Kas traucē strādāt? Tos agresīvos argumentus, ka nodokļu veidā viss tāpat atnāk valstij atpakaļ – nu, nevajag… Ja viss būtu tik primitīvi, tad dotēti teātri būtu kā Latvijas Nokia. Pagājušajā gadā jūs saņēmāt arī dāsnus ziedojums no “Latvenergo” un “Gaso” – tā pirmā ir kompānija, kas ražo valstī elektrību un to pārdod, to otro tajā svētajā ziedošanas brīdī kontrolēja krievi, kas finansē karu… Kaut kā nedzirdēja, ka sabiedrība no jūsu teātra skatītāju zāles rindām kliegtu, ka šī izklaide ir par asins naudu.

Un, neviens arī pie biļešu kasēm neraudāja par saviem elektrības rēķiniem… Spējat novērtēt šo toleranci?! Šo attieksmi! Nu, vismaz tāpēc ir jāsaprot, ka jums vienkārši ir dota iespēja spēlēt, nevis – tas ir pienākums, vai obligātais priekšmets. Neizniekojiet šīs iespējas, ko dod jums Latvijas Republikas uzņēmēji. Elmār, Māri un pārējie – teātra spēlēšana ir privilēģija un jums ir ārkārtīgi paveicies, ka tur esat nonākuši. Aizdomājieties, ka jums teātris pašiem ir vairāk vajadzīgs, nevis teātrim vajag būt tāpēc, ka esat…

Bet, kā visās veiksmēs – nespēlējiet teātri, ja runa ir par elementāru attiecību kultūru.

Saistītie notikumi

NosaukumsDatumsValodas
1
Šī diena vēsturē14.01.2020lv
2Roberts Putnis denuncijā pieprasa atlaist Nacionālā teātra direktoru Ojāru RubeniRoberts Putnis denuncijā pieprasa atlaist Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni11.09.2007lv
3Nacionālais teātris uzsāk savu darbībuNacionālais teātris uzsāk savu darbību30.11.1919en, lv, pl, ru
4Likts pamatakmens Rīgas pilsētas II teātrim (tagad Nacionālais teātris)Likts pamatakmens Rīgas pilsētas II teātrim (tagad Nacionālais teātris)30.06.1899lv

Vietas

Nosaukums No Līdz Valodas
1Nacionālais teātrisNacionālais teātris14.09.1902lv

    Personas

    Nosaukums No Līdz Valodas
    1Eduards SmiļģisEduards Smiļģis23.11.188619.04.1966en, lv, ru
    2Alfreds  Amtmanis-BriedītisAlfreds Amtmanis-Briedītis05.08.188515.05.1966lv
    3RainisRainis11.09.186512.09.1929de, en, fr, lt, lv, pl, ru, ua
    4AspazijaAspazija16.03.186505.11.1943ee, en, lt, lv, pl, ru
    Birkas