Alberts Kviesis

Alberts Kviesis dzimis 1881.gada 22.decembrī Tērvetes pagasta Ērgļos, pagasta rakstveža ģimenē. Sākotnējo izglītību viņš ieguva mājās, bet no 1894. līdz 1902.gadam apmeklēja Jelgavas ģimnāziju. Tajā pašā gadā viņš uzsāka studijas Tērbatas universitātes juridisko fakultātē, ko pabeidza 1907.gadā. Mācību laikā Tērbatā Kviesis iestājās studentu korporācijā Lettonia.

Pēc studijām Kviesis kļuva par zvērināta advokāta palīgu, bet no 1912.gada bija zvērināts advokāts Jelgavā.

1913.gadā Kviesis kļuva par Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieka biedru, bet no 1914.gada bija biedrības priekšnieka vietas izpildītājs.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Kviesis kļuva par Jelgavas Sarkanā Krusta latviešu komitejas priekšnieka biedru.

1915.gadā viņš pārcēlās uz Tērbatu, kur kopā ar citiem piedalījās bēgļu palīdzības komitejas dibināšanā.

1915.gada rudenī viņš noorganizēja un līdz 1917.gadam vadīja bēgļu palīdzības komiteju Elvā (apdzīvota vieta netālu no Tērbatas).

1917.gadā Kviesis kļuva par Viskrievijas pilsētu savienības Tērbatas nodaļas priekšnieka vietnieku.

1917.gadā 7.maijā (pēc vecā stila 25.aprīlī) Kviesis piedalījās Kurzemes zemes sapulcē un tika ievēlēts Kurzemes pagaidu zemes padomē un tās izpildkomitejā, kur ieņēma juridiskās un organizācijas nodaļas priekšnieka amatu. 28.maijā Latviešu juristu kongress, kas notika Tērbatā, viņu ievēlēja latviešu juristu izpildu birojā (ar biroja sēdekli Tērbatā), kura darbības ietvaros Kviesis piedalījās latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību un jaunas tiesu iekārtas apspriešanā.

No 1917.gada pavasara Kviesis bija Zemnieku savienības biedrs.

1918.gada vasarā Kviesis atgriezās Jelgavā, kur uz īsu laiku atjaunoja advokāta praksi.

Nodibinoties Latvijas valstij, viņš kļuva par Tautas padomes locekli. Pēc tam, kad Jānis Čakste kopā ar Gustavu Zemgalu devās uz Stokholmu, Kviesi ievēlēja par Tautas padomes priekšsēdētāja biedru. Kviesis ieņēma arī Tautas padomes juridiskās komisijas priekšsēdētāja vietu.

1918.gada 16.decembrī viņu iecēla par Rīgas apgabaltiesas locekli. Pagaidu valdībai atkāpjoties no Rīgas, Kviesis sākotnēji devās uz Jelgavu, bet pēc tam uz Liepāju. Jelgavā Kviesis arī piedalījās Pagaidu valdības 1919.gada 2.janvāra sēdē.

Kā Tautas padomes juridiskās komisijas priekšsēdētājs Kviesis padomes sēdēs referēja par vairākiem likumprojektiem - pagaidu noteikumiem par mobilizācijas iestāžu darbību, nekustamu īpašumu atsavināšanu un apgrūtināšanu ar parādiem, sevišķas tiesāšanas kārtības atcelšanu valsts noziegumu lietās u.c.

Pēc atgriešanās Rīgā 1919.gada 23.jūlijā Kviesi iecēla par Tiesu palātas locekli, bet 1920.gada 26.maijā viņš kļuva par Tiesu palātas priekšsēdētāju. No 1221.gada 17.jūnija līdz 1923.gada 27.janvārim viņš bija iekšlietu ministrs Zigfrīda Meierovica kabinetā. Pēc ministra amata atstāšanas viņš atgriezās iepriekšējā amatā Tiesu palātā. Kviesis bija arī Satversmes sapulces, kā arī I, II un III Saeimas deputāts.

No 1926.gada viņš ieņēma Saeimas priekšsēdētāja biedra amatu. Viņš bija arī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs.

Kviesis bija iekļauts Latvijas miera delegācijas sastāvā, kas 1920.gada 15.jūlijā Berlīnē noslēdza līgumu par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju, bet 1922.gadā viņš bija Latvijas-Vācijas saimnieciskā līguma sagatavošanas delegācijas loceklis.

Pirmo reizi Kvieša kandidatūru prezidenta amatam nominēja 1927.gadā. Pirmajā balsošanas kārtā viņš savāca 47 balsis, bet otrajā kārtā 43 balsis. Trešajai kārtai Zemnieku savienība vairs Kviesi neizvirzīja, un par prezidentu kļuva Gustavs Zemgals.

1930.gada prezidenta vēlēšanās Zemgals kategoriski atteicās kandidēt uz atkārtotu termiņu. Zemnieku savienība kā savu kandidātu izvirzīja Kviesi, bet sociāldemokrāti Saeimas priekšsēdētāju Dr.Paulu Kalniņu. Pirmajā balsošanas kārtā 8.aprīlī Kviesis saņēma 47 balsis, bet Kalniņš - 36. Vēlēšanas ieilga, līdz beidzot vienpadsmitajā balsojumā 9.aprīlī Saeima ar 55 balsīm, 34 deputātiem balsojot pret, Kviesi ievēlēja par trešo Latvijas Valsts prezidentu.

1930.gada 12.novembrī Kviesis apbalvots ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni ar ķēdi.

1933.gada 4.aprīlī Saeima jau pirmajā balsojuma kārtā ar 52 balsīm, otram kandidātam Dr.P.Kalniņam saņemot tikai 25 balsis, Kviesi ievēlēja par prezidentu uz atkārtotu termiņu.

1934.gada 15./16.maija naktī toreizējai ministru prezidents Kārlis Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu. Kaut arī Kviesis neatbalstīja apvērsuma veikšanu, viņš turpināja pildīt prezidenta pienākumus un parakstīt Ulmaņa Ministru kabineta izdotos likumus. Ievērojot to, ka Ulmanis bija atlaidis Saeimu un pārtraucis Satversmes darbību, Kviesis varēja palikt savā amatā līdz Satversmes darbības atjaunošanai un jauna prezidenta ievēlēšanai, taču Ulmanis, pamatojoties uz paša 1936.gada 12.martā izdoto likumu, 11.aprīlī pats pārņēma prezidenta pilnvaru pildīšanu.

Brivibas pieminekla atklasana 1935  Freedom Monument  Unveil

Pēc prezidenta amata atstāšanas Kviesis atgriezās advokatūrā. Viņš saņēma arī pensiju 60% apmērā no prezidenta algas (~1213 Ls mēnesī), kā arī atalgojumu kā Slokas celulozes fabrikas direktors (~2000 Ls mēnesī) un a/s "Kvadrāts" valdes loceklis.

Pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā Kviesi no advokatūras izslēdza. Kāds laiks viņam bija jāpavada mājas arestā. Ievērojot to, ka pirms 1941.gada 14.jūnija izvešanām Kviesis tika brīdināts viņam izdevās izvairīties no deportācijas.

Sākoties vācu okupācijai, Kviesis no savām lauku mājām atgriezās Rīgā un atsāka darbu advokatūrā.

1942.gadā Kviesis sāka darboties vācu izveidotās latviešu pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijā par juriskonsultu, bet no 1943. 18.marta līdz 1944.gadam bija Tieslietu ģenerāldirektora vietas izpildītājs.

1944.gada 9.augustā Kviesis uzkāpa uz vācu kuģa Monte Rosa klāja, lai dotos trimdā uz Vāciju. Kuģim vēl atrodoties Daugavā, Kviesis mira ar sirdstrieku. Viņš apglabāts Rīgas Meža kapos.

Informācija citās enciklopēdijās: Latviešu konversācijas vārdnīca. 19337.-19339.  Latvju enciklopēdija. 1177.

***

Avoti: wikipedia.org, Rīgas dome, news.lv

Vietas

Bildes Nosaukums Saites No Līdz Apraksts Valodas
1Brīvības piemineklisBrīvības piemineklisnav precizētalv
2Universitas Tartuensis, Tartu UniversitāteUniversitas Tartuensis, Tartu Universitātemācījieslv
3Universitas Tartuensis, Tartu UniversitāteUniversitas Tartuensis, Tartu Universitātemācījieslv

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Jēkabs KviesisJēkabs KviesisTēvs00.09.185418.09.1934
        2
        Līze KviesisMāte
        3Viktors KviesisViktors KviesisDēls23.06.191128.07.1980
        4Ēriks KviesisĒriks KviesisDēls29.09.191218.01.2005
        5Elza KvieseElza KvieseSieva22.07.188720.02.1962
        6
        Lidija KviesisVedekla00.00.191710.09.1980
        7
        Heinrihs RūsisDarba biedrs00.00.188000.00.1941
        8Voldemārs SalnaisVoldemārs SalnaisDarba biedrs00.05.188604.08.1948
        9Ādolfs BļodnieksĀdolfs BļodnieksDarba biedrs, Domu biedrs07.08.188921.03.1962
        10Juris PabērzsJuris PabērzsDarba biedrs30.07.189122.04.1961
        11Jānis ČaksteJānis ČaksteDarba biedrs14.09.185914.03.1927
        12Juris KrīgensJuris KrīgensPaziņa26.09.189827.12.1941
        13Ludvigs  AdamovičsLudvigs AdamovičsDarba ņēmējs23.09.188419.08.1943
        14Aleksandrs BirznieksAleksandrs BirznieksPartiju biedrs19.11.188226.03.1951
        15Kārlis UlmanisKārlis UlmanisPartiju biedrs23.08.187720.09.1942

        27.04.1917 | Pirmie soļi Latvijas neatkarības atjaunošanā. Kurzemes Pagaidu zemes padome

        Pievieno atmiņas

        11.11.1919 | Bermontiāde: Rīga atbrīvota. Sākas pārējās Latvijas atbrīvošana no krievu- vācu iebrucējiem

        Pievieno atmiņas

        25.11.1919 | Bermontiāde: Latvija piesaka karu Vācijai

        Pievieno atmiņas

        30.01.1920 | 1920. gadā noslēgts Latvijas Krievijas pamiers

        1920. gadā noslēgts Latvijas Krievijas pamiers

        Pievieno atmiņas

        01.05.1920 | Satversmes sapulces 1. sēde - Latvijas Parlamenta "dzimšanas diena"

        Pievieno atmiņas

        26.01.1921 | Pēc Antantes lielvalstu 1921.gada 26. janvāra lēmuma sākās vispārēja Latvijas de iure atzīšana

        Latvijas atzīšana de iure bija pilna diplomātiskā atzīšana, kas garantēja Latvijas valsts kļūšanu par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu. Latvijas Republikas de iure atzīšanas process sākās pēc Baltās kustības sagrāves Krievijas Pilsoņu karā un Antantes Augstākās padomes vienbalsīga lēmuma Parīzē 1921. gada 26. janvārī atzīt Latviju un Igauniju par starptautisko tiesību subjektiem.

        Pievieno atmiņas

        01.02.1921 | Vācija atzīst Latviju de jure

        1920.gada pavasarī Latvija uzsāka miera sarunas ar Krieviju un Vāciju. Vācija jau pirmajā sarunu raundā piekrita atzīt Latviju de iure pēc tam, kad to izdarīs viena no Versaļas miera līgumu parakstījušajām Antantes lielvalstīm. Šī atzīšanas formula arī tika ietverta 1920.gada 15.jūlijā parakstītajā Pagaidu līgumā par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju.

        Pievieno atmiņas

        19.06.1921 | Latvijas 2. Ministru kabinets. Z.A. Meierovica 1. valdība

        19.6.1921.-19.6.1922

        Pievieno atmiņas

        20.07.1922 | Latvijas 3. Ministru kabinets. Z. A, Meierovica 2. valdība

        Zigfrīda Annas Meierovica vadībā Latvijas Republikas Ministru kabinets darbojās laika posmā no 1922. gada 20. jūlija līdz 1923. gada 26. janvārim

        Pievieno atmiņas

        08.04.1927 | Latvijas Republikas 2. prezidenta ievēlēšana. Gustavs Zemgals

        Pievieno atmiņas

        25.11.1928 | Latvijas Republikas 3. Saeimas vēlēšanas

        Pievieno atmiņas

        09.04.1930 | Latvijas Republikas 3. prezidents Alberts Kviesis

        Pievieno atmiņas

        22.06.1932 | Tiek atklāts Kārļa Jansona veidotais piemineklis "Lāčplēsis un Melnais bruņinieks"

        Pievieno atmiņas

        15.05.1934 | Kārļa Ulmaņa valsts apvērsums Latvijā

        Pievieno atmiņas

        01.08.1936 | 11. Vasaras Olimpiskās spēles Berlīnē, 1936. gadā

        Pievieno atmiņas

        22.05.1937 | 1937. gada 22. maijā notika Ķeguma spēkstacijas pamatakmens ielikšana un iesvētīšana.

        Pievieno atmiņas

        15.06.1940 | PSRS uzbrukums Latvijas robežpunktiem

        Masļenku robežincidents bija PSRS īstenots provokatīvs uzbrukums Latvijas robežsargu posteņiem 1940. gada 15. jūnija rītausmā. Jau nedēļu iepriekš PSRS Aizsardzibas komisārs izdeva slepenu pavēli Baltijas kara flotei sagatavoties Baltijas okupācijai un bloķēt jebkādas Latvijas militāro un civilo spēku kustības ārpus valsts robežām. 15/6/1940. NKVD kaujinieku vienības īstenoja uzbrukumu Latvijas Robežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona 1. rotas 2. un 3. sardzei Augšpils pagasta Masļenkos un Šmaiļos. Trešais uzbrukums 7. sardzei Žuguros tika atcelts. Lai gan būtībā incidents sastāvēja no trim atsevišķiem uzbrukumiem, vēstures literatūrā tas parasti tiek apzīmēts ar Masļenku vārdu. 3. Sardze Šmaiļos tika pārsteigta un visi robežsargi sagūstīti un aizvesti uz PSRS. 2. Sardze Masļenkos izrādīja pretestību, kā rezultātā 3 robežsargi un divi civilisti tika nogalināti, sardzes ēka nodedzināta un vēl vairāki cilvēki sagūstīti. Kopumā abos uzbrukumos tika nogalināti 5 cilvēki (tostarp viens pusaudzis) un 37 tika sagūstīti un aizvesti uz PSRS. Uzbrukums Latvijas robežsargiem bija Latvijas un PSRS līguma par neuzbrukšanu pārkāpums, kas ievadīja pilnīgu Latvijas okupāciju.

        Pievieno atmiņas

        17.06.1940 | Latvijas Republiku un Igaunijas Republiku okupē Padomju Savienība

        16. jūnijā plkst. 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim F. Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, informējot, ka ja līdz plkst. 23:00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, padomju Sarkanā armija bez kādas atļaujas no Latvijas puses ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem. 1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijā bija 2013 virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji un 1275 brīva līguma darbinieki, kopskaitā 30 843 cilvēki. Latvija nonāca pilnīgā padomju t.i. svešas armijas varā, kas saskaņā ar 1907. g. Hāgas sauszemes kara konvencijas 42. pantu, ir būtiska okupācijas pazīme. Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā, PSRS armija un specdienesti.

        Pievieno atmiņas

        01.07.1941 | Rīgu okupē vācu karaspēks

        Pievieno atmiņas

        Birkas