Aleksandra Kollontaja

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
31.03.1872
Miršanas datums:
27.03.1952
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Domontoviča
Papildu vārdi:
Alexandra Mikhailovna Kollontai, Алекса́ндра Миха́йловна Коллонта́й, Domontovich, Домонто́вич, Kolontai, Dovmontoviča, Kolontaja
Kategorijas:
Boļševiks, lielinieks, Komunists, Ministrs, Rakstnieks, Sabiedrisks darbinieks, Sūtnis, Valdības loceklis, Vēstnieks
Kapsēta:
Maskavas Novodevičje (Новодевичье) kapsēta

Pirmā sieviete- ministre Eiropā, diplomāte, feministe.

(TEKSTS TIEK PAPILDINĀTS)

1872. gada 1. aprīlī lepnā triju stāvu savrupmājā ģenerāļa Mihaila Domontoviča (dzimtas aizsācējs ir lietuviešu kunigaitis Daumants) ģimenē piedzima meitenīte, tikpat zilacaina kā viņas māte Aleksandra, kura pameta savu pirmo vīru — militāro inženieri Mravinski un ar trim bērniem kļuva par ģenerāļa kundzi.

Vispirms vecāki meiteni gribēja nosaukt par Mariju, taču tad pārdomāja un nokristīja par Aleksandru. Mātei Šura bija jau ceturtais bērns, savukārt četrdesmitgadīgajam tēvam pirmais un arī mīļākais. Meitenītes dzīslās plūda krievu, ukraiņu, lietuviešu, somu, vācu un franču asinis. Vecāki rūpīgi sargāja meitu no apkārtējās vides nelabvēlīgās ietekmes un šā iemesla dēļ pat nesūtīja Aleksandru ģimnāzijā, bet algoja mājskolotājus, un meitene gala eksāmenus Sanktpēterburgas vīriešu ģimnāzijā nokārtoja daudz labāk par daudziem ģimnāzistiem.

Aleksandra Kollontai

Aleksandras jaunība pagāja, kā bija pieņemts Krievijas tā laika augstākajā sabiedrībā — balles, pieņemšanas, izklaides; jauniņā Aleksandra tolaik vēl nedomāja par šķiru cīņu. Šura Domontoviča bija ārkārtīgi izskatīga jauniete. Kad Aleksandrai bija 16 gadu, viņai ļoti patika dejot un labākais deju partneris meitenei bija krievu–turku kara varoņa ģenerāļa Dragomirova dēls Ivans — visu augstdzimušo jaunkundžu sapņu puisis.

Ivans bija iemīlējies savā deju partnerē un piedāvāja viņai savu roku un sirdi. Aleksandra bija sajūsmā par puiša izteikto bildinājumu, tomēr noraidīja piedāvājumu kļūt par viņa sievu, turklāt sāka atklāti citu klātbūtnē Ivanu izsmiet un pazemot. Nespēdams to paciest, nelaimīgais pielūdzējs nošāvās ar tēva pistoli. Ivans atstāja pirmsnāves vēstuli, kurā rakstīja par mīlestību pret Aleksandru. Kaut arī viņa šo zīmīti nedabūja redzēt, liktenīgā šāviena rēta Šuras dvēselē palika uz visu mūžu.

Личное дело. Александра Коллонтай (Звезда)

Neilgi pēc traģiskā notikuma ar Ivanu 17 gadu vecās Aleksandras sirdi centās iekarot izcilais imperatora Aleksandra III adjutants 40 gadu vecais ģenerālis Tutolmins. Lai gan vecāki centās meitu ietekmēt, lai viņa ģenerālim neatsaka, Šura noraidīja pusmūža pielūdzēja precību piedāvājumu, aizbildinādamās, ka spēs saistīt dzīvi tikai ar cilvēku, ko mīlēs. Reiz ģenerālim Domontovičam bija jābrauc uz Tiflisu komandējumā, un viņš, lai īsinātu laiku, tālajā ceļā paņēma līdzi meitu Aleksandru. Šeit viņa iepazinās un visu brīvo laiku pavadīja kopā ar savu brālēnu — tumšmataino, jauno un glīto virsnieku Vladimiru Kolontaju.

Taču viņi nerunāja vis par jūtām un mīlestību, bet par naidu pret carismu un sociālo netaisnību. Un izrādījās, ka tieši ar dumpīgumu var iekarot Aleksandras sirdi. Drīz vien jauniešu draudzība pārauga mīlestībā, taču šoreiz Šuras vecāki nevēlējās, ka viņu meita savu turpmāko dzīvi saista ar nabadzīgu virsnieku. Aleksandra atgriezās galvaspilsētā, bet viņai pa pēdām sekoja Vladimirs; viņš ieradās Sanktpēterburgā un iestājās militārajā inženiertehniskajā akadēmijā. Domontoviči aizliedza Kolontajam apmeklēt viņu māju un tikties ar viņu meitu, bet tas jauno mīlnieku kaislei tikai lika iedegties vēl kvēlākās liesmās. Lai pasargātu meitu no uzmācīgā pielūdzēja, Mihails aizsūtīja Aleksandru māsas pavadībā un uzraudzībā uz Parīzi. Taču, kā zināms, īstai mīlestībai attālums nav šķērslis, un jaunieši uzsāka saraksti. Francijā Aleksandra sāka apmeklēt sociālistu sapulces un uzzināja par arodbiedrībām, Klāru Cetkinu un «Komunistisko manifestu» — par to, kas tolaik Krievijā bija aizliegts.

«Komūna» un mīlas trīsstūris

Pēc atgriešanās no Eiropas Aleksandra, iemācījusies būt stingra — pēc labākajiem revolucionāru paraugiem! — un izbaudījusi aizliegtā augļa saldo garšu, paziņoja vecākiem par savu nelokāmo lēmumu precēties ar Vladimiru Kolontaju. Visbeidzot tēvs piekrita nevēlamajām laulībām, un 1893. gadā notika Aleksandras un Vladimira kāzas. Ģimenes dzīves sākumā viss bija brīnišķīgi; jaunais vīrs rūpējās par saimi, daudz strādāja un reti bija mājās, savukārt jaunā sieva gan rūpējās par ģimenes pavardu, par nesen piedzimušo dēlu, taču vēlējās ko vairāk. Garlaicības mākta, Aleksandra sāka strādāt publiskajā bibliotēkā, kur pulcējās galvaspilsētas brīvdomātāji.

Viņas dēls Mihails vēl nebija pusgadu vecs, kad Aleksandra jau bija sasmēlusies zināšanas par to, ka ne viss uz pasaules ir harmonisks un taisnīgs; viņai bija uznākusi tieksme piedalīties cilvēces atbrīvošanā no vispārējā ļaunuma. Reiz Aleksandra izdomāja, ka viņas labākajai draudzenei Zojai Šadurskai un vīra dienesta biedram virsniekam Aleksandram Satkevičam jāpprecas. Lai īstenotu šo plānu, viņa nolēma izveidot komūnu un uzaicināja Zoju un Aleksandru dzīvot Kolontaju dzīvoklī. Vakaros visi četri sanāca kopā; Šura lasīja rūpīgi izvēlētus sociālistu darbus. Zoja klausījās aizrautīgi, Satkevičs uzmanīgi, bet pašas vīrs — žāvādamies. «Komūnu» apmeklēja arī citi Aleksandras paziņas — skolotāji, žurnālisti, mākslinieki —, un visi līdz aizsmakumam strīdējās par politiku. Ar Zoju Satkevičš īpaši neaizrāvās, toties laipnā namamāte viņam iepatikās jo dienas, jo vairāk, un drīz vien izveidojās mokpilns mīlas trīsstūris. No tā brīža Aleksandra sāka risināt jautājumus par mīlestības brīvību, ģimenes laimi, pienākumiem, par iespēju mīlēt divus vīriešus vienlaikus. Viņa daudz teoretizēja, un ne tikai, jo viņai patika abi — vīrs un mīļākais.

Ģimenes dzīvei nebija radīta

Drīz vien Zoja, nesaņēmusi pietiekami daudz uzmanības, pameta «komūnu» un dzīvoja īrētā dzīvoklī, kur viņas labākā draudzene Aleksandra paslepus no vīra tikās ar Satkeviču, arī Zojas bijušo mīļāko. Visbeidzot, nevarēdama izturēt ģimenes dzīves garlaicību un rūpes, Šura pameta vīru, noīrēja sev, dēlam un auklei dzīvokli, taču šķirties negrasījās. Viņa nevēlējās ģimenes siltumu, jo mājas nākamai revolucionārei bija vajadzīgas tikai, lai lasītu un rakstītu. Satkevičs viņas dzīvoklī bija gaidīts, taču rets viesis.

1898. gada 13. augustā 26 gadus vecā Kolontaja atstāja savu bērnu vecākiem, bet pati devās uz ārzemēm. Viņa ieradās Šveicē, lai iegūtu izglītību, taču Šuras labos nodomus izjauca pēkšņs nervu sabrukums. Nedaudz atlabusi, viņa devās uz Itāliju, kur rakstīja apcerējumus avīzēm un žurnāliem, ko neviens nepublicēja. Un atkal sekoja nervu sabrukums, šoreiz jau stiprāks, un ārsti ieteica sirdzējai atgriezties mājās. Tad Aleksandra nolēma vēlreiz mēģināt dzīvot normālu sievietes dzīvi ģimenē. Neilgi pēc atgriešanās saslima viņas vīrs, un Šura no visas sirds aprūpēja slimo Vladimiru, taču priekšzīmīgas sievas loma viņai drīz vien apnika, savukārt atjaunojušās intīmās attiecības ar Satkeviču nostādīja Aleksandru dilemmas priekšā, un viņa kārtējo reizi devās uz ārzemēm. Šveicē Šura iestājās profesora Herknera seminārā, daudz lasīja, un beidzot viņas rakstus sāka publicēt lielākie Eiropas žurnāli. Nākamā vēstniece daudz rakstīja par Somijā iecerētajām reformām, ekonomiku, darbaļaužu kustību un kļuva par šīs valsts autoritatīvāko eksperti. Bieži publicēdamās, Aleksandra ātri iemantoja jaunus draugus — iepazinās ar Rozu Luksemburgu un ar Pļehanovu laulāto pāri. Visai īsā laika posmā viņa bija kļuvusi par Krievijas darbaļaužu kustības pazinēju un Somijas iekšpolitikas speciālisti. 

***

Jau drīz pēc Oktobra revolūcijas boļševiku partijā esošā feministe Aleksandra Kollontaja pieprasīja Ļeņinam 8. martu atzīt par oficiāliem svētkiem un brīvdienu, kas arī tika izdarīts. Interesanti, ka 8. marts pēc Jūlija kalendāra bija 23. februāris un tieši šajā dienā 1917. gadā, Pēterburgas sievietes izgāja ielās lai protestētu pret karu un tā izraisīto nabadzību. Pasākums ātri iekļāvās kopējā sabiedrības neapmierinātības vilnī un kopā ar agrākiem un vēlākiem notikumiem, kas tika nosaukti par Februāra revolūciju, noveda pie monarhijas krišanas Krievijā. Tādējādi, arī šajos svētkos Ļeņins varēja saskatīt kaut ko „revolucionāru.” Oficiālās brīvdienas statusu Padomju Savienībā 8. marts gan ieguva tikai 1965. gadā, un Krievijā, tāpat kā citās pārsvarā postsociālistiskās un joprojām sociālistiskās valstīs saglabā to joprojām. Faktiski šie svētki laika gaitā kļuva par vienīgajiem oficiālajiem padomju svētkiem neskaitot Jauno gadu, kas nebija caurcaurēm politizēti.

*** 

...tikaii pēc Čičerina faktiskās aiziešanas no diplomātiskās arēnas, kad Ārlietu tautas komisariātā nostiprinājās konkurējošās, M.Ļitvinova vadītās grupas kadri, vēstnieces rangu ieguva slavenā Aleksandra Kolontaja. Tieši Aleksandras Kolontajas ietekmē padomju ārpolitikas ziemeļrietumu virziens (Baltijas valstis un Ziemeļvalstis) kļuva par „vissievišķīgāko” (ja vērtējam pēc dzimumu proporcijas skalām diplomātiskajā korpusā). Aleksandra Kolontaja, kuras civilvīrs bija, kā tagad zināms, izlūkdienesta aģents, bet toreiz par diplomātu uzskatītais Alfrēds Austriņš, trīsdesmitajos gados sāka nopietni ietekmēt PSRS ārlietu resora kadru politiku visās Baltijas reģiona valstīs, arī Latvijā. Aleksandras Kolontajas maigajai Maskavas rokai trīsdesmitajos gados piemita gluži nesievišķīgs spēks un vara. Viņai bija arī vareni atbalstītāji un sirsnīgi domubiedri Ārlietu tautas komisariātā Maskavā. Visupirms jau Boriss Stomoņakovs, kuram vēlāk NKVD jokdari, spēlēdamies čekas kancelejā, “piešuva” pretpadomju masoņa nopelnus. Līdz 1936. gadam B.Stomoņokovs bija ietekmīgs sovjetu ārpolitikas Baltijas virziena kurators, un Kolontaja saziņā ar viņu pārcēla no Tālo Austrumu sfērām uz Dzintarjūras krastiem ļaunu slavu iemantojušo Ivanu Andrejeviču Cičajevu. Vienu pašu, bez sievas, kuras viņam tolaik, šķiet, vēl nemaz nebija. Sākot ar 1937. gadu, tieši šis PSRS pilnvarotās pārstāvniecības Latvijā darbinieks, faktiski tās idejiskā un politiskā galva, būdams padomnieka amatā, kopā ar žiperīgo pirmo sekretāru Mihailu Vetrovu līdz izgurumam rosījās 1940. gada “revolūcijas” politisko marionešu briedināšanas druvā. Ir grūti apstrīdamas liecības, ka Vaņa Čičajevs no Mordovijas, tā teiksim, tīri arhitektoniskā nozīmē esot fascinējis un valdzinājis jau paveco, Kolontaju.  Taču tā, protams, ir pašas Kolontajas gaumes lieta. Ivana draugs Latvijā – Vilis Lācis -, kurš vēlāk 1940. gadā pārlējās no vienas sabiedrības krējuma otrā, šķiet, to būtu varējis mums izklāstīt diženākos triepienos. Savulaik (1962. gada 16.jūlijā) vēstulē „dārgajam Ivanam Andrejevičam” Vilis Lācis neizslēdza domu, ka vēl pagūs uzrakstīt aizkustinošas atmiņas, kurās viņi abi ar Vaņu un citiem padomju draugiem, lieliem vīriem un sievām, attiecīgi ies notikumu pirmajās rindās....

***

Šur tur sievietēm bija paredzētas tiesības pašām izvēlēties sev partneri, turklāt vīrieša piekrišana šādos gadījumos nebija paredzēta. Ja viņš nepiekrīt, tad tiek tiesāts kā «darba tautas ienaidnieks». Runāja, ka šo dekrētu īstās iniciatores bijušas Nadežda Krupskaja un ievērojamā krievu lieliniece, pirmās lielinieku valdības locekle Aleksandra Kolontaja. Viņa rakstīja: «Komunismā katrai darba sievietei pēc pirmās iekāres ir tiesības pašai sev izvēlēties vīrieti, līdzīgi kā tas notiek pie darba bitēm.» Kolontajai, starp citu, piederēja vēl dažas «spožas» idejas. Līdz ar ģimenes atcelšanu viņa mēģināja panākt Baznīcas likvidēšanu, ar to saprotot arī visu baznīcu ēku nojaukšanu un to īpašumu nogādāšanu vienā vietā, lai pēc tam visu baznīcas mantu godīgi izdalītu «darba tautai». 

***

 

Sākoties Otrajam pasaules karam, padomju sūtniecība Stokholmā, kuru vadīja Aleksandra Kolontaja, kļuva par vienu no svarīgākajiem karojošo pušu slēpto kontaktu un starptautisko intrigu centriem.

Arī vācu ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops bija izraudzījies Stokholmu par iespējamo vācu–padomju konsultāciju vietu. Viņš gribēja ar Kolontajas starpniecību nodibināt tiešus kontaktus ar Staļinu, lai pārliecinātu viņu par nepieciešamību noslēgt separātu mieru.

Eiropas diplomātu aprindās Kolontaju, kuras vārdā parasti darbojās padomju emisāri, uzskatīja par Staļina uzticības personu.

Joahima fon Ribentropa sakarnieks Stokholmā bija vācu Ārlietu ministrijas vadošs ierēdnis Peters Kleists.

1943. gada vasarā Japānas ārlietu ministrs Memoru Sigemicu vērsās pie Vācijas vadības ar oficiālu priekšlikumu uzņemties vidutāja lomu padomju–vācu separāto miera sarunu organizēšanā.

Avoti: wikipedia.lv, news.lv, Jānis Meiers, Bonifācijs Daukšts, Inesis Feldmanis,

***

Aristokrātiskā revolucionāre Aleksandra Kolontaja

Jānis Meiers, «Vakara Ziņas»

Ceturtdiena, 5. oktobris (2006)   

 

Kolontaja piedzima bagātā aristokrātu ģimenē. Bērnībā un jaunībā Aleksandra baudīja visus cariskās Krievijas augstākās sabiedrības labumus un privilēģijas. Meiteni interesēja viss aizliegtais, un pie pirmās izdevības viņa izlasīja «Komunistisko manifestu». Kolontaja, vīlusies laulības dzīvē, nonāca pie secinājuma, ka ģimene ir buržuāzijas palieka un ka īsteniem komunistiem jāpiekopj brīvā mīlestība un gadījuma sakari. 1924. gada 8. septembrī Aleksandru Kolontaju norīkoja darbā uz Zviedriju. Līdz ar to viņa kļuva par pasaulē pirmo sievieti vēstnieci.

(Šī ziņa ir nepareiza - skat.krievu versiju)

Pirmais pielūdzējs izdara pašnāvību

1872. gada 1. aprīlī lepnā triju stāvu savrupmājā ģenerāļa Mihaila Domontoviča ģimenē piedzima meitenīte, tikpat zilacaina kā viņas māte Aleksandra, kura pameta savu pirmo vīru — militāro inženieri Mravinski un ar trim bērniem kļuva par ģenerāļa kundzi. Vispirms vecāki meiteni gribēja nosaukt par Mariju, taču tad pārdomāja un nokristīja par Aleksandru.

Mātei Šura bija jau ceturtais bērns, savukārt četrdesmitgadīgajam tēvam pirmais un arī mīļākais.

Meitenītes dzīslās plūda krievu, ukraiņu, somu, vācu un franču asinis (Senčos bija Lietuvas- Pleskavas karavadonis Daumants, kurš bija precējies ar Aglonas novada virsaiša meitu). Vecāki rūpīgi sargāja meitu no apkārtējās vides nelabvēlīgās ietekmes un šā iemesla dēļ pat nesūtīja Aleksandru ģimnāzijā, bet algoja mājskolotājus, un meitene gala eksāmenus Sanktpēterburgas vīriešu ģimnāzijā nokārtoja daudz labāk par daudziem ģimnāzistiem.

Aleksandras jaunība pagāja, kā bija pieņemts Krievijas tā laika augstākajā sabiedrībā — balles, pieņemšanas, izklaides; jauniņā Aleksandra tolaik vēl nedomāja par šķiru cīņu. Šura Domontoviča bija ārkārtīgi izskatīga jauniete.

Kad Aleksandrai bija 16 gadu, viņai ļoti patika dejot un labākais deju partneris meitenei bija krievu–turku kara varoņa ģenerāļa Dragomirova dēls Ivans — visu augstdzimušo jaunkundžu sapņu puisis. Ivans bija iemīlējies savā deju partnerē un piedāvāja viņai savu roku un sirdi. Aleksandra bija sajūsmā par puiša izteikto bildinājumu, tomēr noraidīja piedāvājumu kļūt par viņa sievu, turklāt sāka atklāti citu klātbūtnē Ivanu izsmiet un pazemot.

Nespēdams to paciest, nelaimīgais pielūdzējs nošāvās ar tēva pistoli. Ivans atstāja pirmsnāves vēstuli, kurā rakstīja par mīlestību pret Aleksandru. Kaut arī viņa šo zīmīti nedabūja redzēt, liktenīgā šāviena rēta Šuras dvēselē palika uz visu mūžu.

Aizliegta mīla, aizliegta ideoloģija

Neilgi pēc traģiskā notikuma ar Ivanu 17 gadu vecās Aleksandras sirdi centās iekarot izcilais imperatora Aleksandra III adjutants 40 gadu vecais ģenerālis Tutolmins. Lai gan vecāki centās meitu ietekmēt, lai viņa ģenerālim neatsaka, Šura noraidīja pusmūža pielūdzēja precību piedāvājumu, aizbildinādamās, ka spēs saistīt dzīvi tikai ar cilvēku, ko mīlēs.

Reiz ģenerālim Domontovičam bija jābrauc uz Tiflisu komandējumā, un viņš, lai īsinātu laiku, tālajā ceļā paņēma līdzi meitu Aleksandru. Šeit viņa iepazinās un visu brīvo laiku pavadīja kopā ar savu brālēnu — tumšmataino, jauno un glīto virsnieku Vladimiru Kolontaju.

Taču viņi nerunāja vis par jūtām un mīlestību, bet par naidu pret carismu un sociālo netaisnību. Un izrādījās, ka tieši ar dumpīgumu var iekarot Aleksandras sirdi. Drīz vien jauniešu draudzība pārauga mīlestībā, taču šoreiz Šuras vecāki nevēlējās, ka viņu meita savu turpmāko dzīvi saista ar nabadzīgu virsnieku. Aleksandra atgriezās galvaspilsētā, bet viņai pa pēdām sekoja Vladimirs; viņš ieradās Sanktpēterburgā un iestājās militārajā inženiertehniskajā akadēmijā. Domontoviči aizliedza Kolontajam apmeklēt viņu māju un tikties ar viņu meitu, bet tas jauno mīlnieku kaislei tikai lika iedegties vēl kvēlākās liesmās.

Lai pasargātu meitu no uzmācīgā pielūdzēja, Mihails aizsūtīja Aleksandru māsas pavadībā un uzraudzībā uz Parīzi. Taču, kā zināms, īstai mīlestībai attālums nav šķērslis, un jaunieši uzsāka saraksti. Francijā Aleksandra sāka apmeklēt sociālistu sapulces un uzzināja par arodbiedrībām, Klāru Cetkinu un «Komunistisko manifestu» — par to, kas tolaik Krievijā bija aizliegts.

«Komūna» un mīlas trīsstūris

Pēc atgriešanās no Eiropas Aleksandra, iemācījusies būt stingra — pēc labākajiem revolucionāru paraugiem! — un izbaudījusi aizliegtā augļa saldo garšu, paziņoja vecākiem par savu nelokāmo lēmumu precēties ar Vladimiru Kolontaju.

Visbeidzot tēvs piekrita nevēlamajām laulībām, un 1893. gadā notika Aleksandras un Vladimira kāzas. Ģimenes dzīves sākumā viss bija brīnišķīgi; jaunais vīrs rūpējās par saimi, daudz strādāja un reti bija mājās, savukārt jaunā sieva gan rūpējās par ģimenes pavardu, par nesen piedzimušo dēlu, taču vēlējās ko vairāk. Garlaicības mākta, Aleksandra sāka strādāt publiskajā bibliotēkā, kur pulcējās galvaspilsētas brīvdomātāji.

Viņas dēls Mihails vēl nebija pusgadu vecs, kad Aleksandra jau bija sasmēlusies zināšanas par to, ka ne viss uz pasaules ir harmonisks un taisnīgs; viņai bija uznākusi tieksme piedalīties cilvēces atbrīvošanā no vispārējā ļaunuma. Reiz Aleksandra izdomāja, ka viņas labākajai draudzenei Zojai Šadurskai un vīra dienesta biedram virsniekam Aleksandram Satkevičam jāpprecas.

Lai īstenotu šo plānu, viņa nolēma izveidot komūnu un uzaicināja Zoju un Aleksandru dzīvot Kolontaju dzīvoklī. Vakaros visi četri sanāca kopā; Šura lasīja rūpīgi izvēlētus sociālistu darbus. Zoja klausījās aizrautīgi, Satkevičs uzmanīgi, bet pašas vīrs — žāvādamies. «Komūnu» apmeklēja arī citi Aleksandras paziņas — skolotāji, žurnālisti, mākslinieki —, un visi līdz aizsmakumam strīdējās par politiku.

Ar Zoju Satkevičš īpaši neaizrāvās, toties laipnā namamāte viņam iepatikās jo dienas, jo vairāk, un drīz vien izveidojās mokpilns mīlas trīsstūris. No tā brīža Aleksandra sāka risināt jautājumus par mīlestības brīvību, ģimenes laimi, pienākumiem, par iespēju mīlēt divus vīriešus vienlaikus. Viņa daudz teoretizēja, un ne tikai, jo viņai patika abi — vīrs un mīļākais.

Ģimenes dzīvei nebija radīta

Drīz vien Zoja, nesaņēmusi pietiekami daudz uzmanības, pameta «komūnu» un dzīvoja īrētā dzīvoklī, kur viņas labākā draudzene Aleksandra paslepus no vīra tikās ar Satkeviču, arī Zojas bijušo mīļāko. Visbeidzot, nevarēdama izturēt ģimenes dzīves garlaicību un rūpes, Šura pameta vīru, noīrēja sev, dēlam un auklei dzīvokli, taču šķirties negrasījās. Viņa nevēlējās ģimenes siltumu, jo mājas nākamai revolucionārei bija vajadzīgas tikai, lai lasītu un rakstītu. Satkevičs viņas dzīvoklī bija gaidīts, taču rets viesis.

1898. gada 13. augustā 26 gadus vecā Kolontaja atstāja savu bērnu vecākiem, bet pati devās uz ārzemēm. Viņa ieradās Šveicē, lai iegūtu izglītību, taču Šuras labos nodomus izjauca pēkšņs nervu sabrukums. Nedaudz atlabusi, viņa devās uz Itāliju, kur rakstīja apcerējumus avīzēm un žurnāliem, ko neviens nepublicēja. Un atkal sekoja nervu sabrukums, šoreiz jau stiprāks, un ārsti ieteica sirdzējai atgriezties mājās. Tad Aleksandra nolēma vēlreiz mēģināt dzīvot normālu sievietes dzīvi ģimenē. Neilgi pēc atgriešanās saslima viņas vīrs, un Šura no visas sirds aprūpēja slimo Vladimiru, taču priekšzīmīgas sievas loma viņai drīz vien apnika, savukārt atjaunojušās intīmās attiecības ar Satkeviču nostādīja Aleksandru dilemmas priekšā, un viņa kārtējo reizi devās uz ārzemēm.

Šveicē Šura iestājās profesora Herknera seminārā, daudz lasīja, un beidzot viņas rakstus sāka publicēt lielākie Eiropas žurnāli. Nākamā vēstniece daudz rakstīja par Somijā iecerētajām reformām, ekonomiku, darbaļaužu kustību un kļuva par šīs valsts autoritatīvāko eksperti. Bieži publicēdamās, Aleksandra ātri iemantoja jaunus draugus — iepazinās ar Rozu Luksemburgu un ar Pļehanovu laulāto pāri. Visai īsā laika posmā viņa bija kļuvusi par Krievijas darbaļaužu kustības pazinēju un Somijas iekšpolitikas speciālisti. 

***

Teksts Juris Ciganovs,

Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks

Par seksuālās brīvības sākumu parasti uzskata 20. gadsimta 60. gadus, kad Rietumeiropā sākās hipiju kustība jeb sex, drugs and rock-n-roll laiki. Taču patiesībā «juteklisma dumpis» (starp citu, Ļenina izgudrots termins) sākās krietni agrāk. Kādu brīdi tas pat bija viens no «proletāriskās paradīzes» – Padomju Krievijas, pēc tam Padomju Savienības – valstiskuma pamatiem. Tas bija mērķis, uz kuru jātiecas visiem «uzvarējušā proletariāta» valsts iedzīvotājiem.  Brežņevs un sievietes...

ĢIMENE – BURŽUJU IZGUDROJUMS

«Juteklismu un seksualitāti» Krievijas komunistu vadoņi apsprieda vēl ilgi pirms pašu ¬sarīkotā 1917. gada oktobra apvērsuma. Un ne tikai apsprieda. Krievijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas III kongresā vienam no lielinieku tālaika idejiskajiem līderiem Ļevam Trockim pat bija uzticēts uzdevums izstrādāt jaunu dzimumu attiecību koncepciju gadījumā, ja šim politiskajam spēkam Krievijā izdotos iegūt varu.  Bet pats lielākais lielinieks Vladimirs Iļjičs Uļjanovs – Ļeņins – 1904. gadā rakstīja, ka «tādu stereotipisku pseidovērtību kā ģimene laušana var izrādīties svētīga sociālisma uzvaras veicināšanai». Vēl agrāk viens no komunistiskās idejas teorētiķiem Frīdrihs Engelss citu «vērtīgu» darbu starpā bija pamanījies uzrakstīt rakstiņu, kas saucās Par ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanos, kurā apgalvoja, ka ģimene kā buržuāziskās iekārtas radījums ir novecojusi parādība, bet ģimenes locekļu uzticība viens otram ir ekspluatatoru morāle, kas ļauj pret sievieti izturēties kā pret preci.  Tātad – tāpat kā vīrs pakļauj sievu (nez kāpēc ne otrādi), tāpat valsts pakļauj strādnieku šķiru.

Nebūs ģimenes, nebūs apspiestības. Un monogāmija ir tikai veids, kā strādnieku šķirai atņemto labumu varētu nodot tālāk mantojumā.

Lūk, ko Trockis 1911. gadā raksta vēstulē Ļeņinam: «Nav šaubu, ka seksuālā apspiestība ir galvenā cilvēka paverdzināšanas forma. Ģimene kā buržuāzisks institūts ir sevi pilnībā izsmēlusi. Par to strādniekiem ir jāstāsta...» Ļeņins viņam atbildēja: «...Un ne tikai ģimene. Visi ar seksualitāti saistītie aizliegumi ir jāatceļ. Pat viena dzimuma mīlestības aizliegums ir jāatceļ

Jāsaka, ka viņa līdzgaitniekiem bija labi zināms, ka, neraugoties uz laulību ar Nadeždu Krupskaju, Ļeņinam bija mīlas sakars ar Inessu Armāni, ko viņš pat necentās sevišķi slēpt.

Atcerieties padomju laiku anekdoti: «Ļeņins sievai saka, ka iet pie mīļākās, mīļākajai – ka pie sievas, bet pats – uz bibliotēku un «Mācīties, ¬mācīties un vēlreiz mācīties...»»

Pēc tam, kad Krievijas dažādo revolucionāro notikumu jūklī 1917. gada oktobrī un novembrī lielinieki kļuva par noteicējiem, cita starpā viņi sāka cīnīties arī pret iepriekšējo režīmu «uzspiestajām» seksuālajām važām tradicionālās ģimenes izskatā. Valsts mērogā tika atcelta¬s baznīcas laulības un pasludināts, ka šķirties var tikpat brīvi kā precēties un cik reižu vien grib. No «augšas» reģioniem sekoja norādes aktīvāk cīnīties «par jaunu ģimenisku vērtību radīšanu».

SIEVIETE – DARBA TAUTAS KOPĪPAŠUMS

Daži «uz vietām» to saprata pārāk burtiski, domājot, ka līdz ar zemi, fabrikām un visu pārējo kopējas kļūs arī sievas.

1917. gada beigās Saratovas guberņas Tautas komisāru padome izdeva dekrētu par to, ka no 1918. gada 1. janvāra tiek atcelts privātīpašums uz sievieti. Ko tas nozīmēja? Saskaņā ar šo dokumentu, visas 17 līdz 30 gadu vecās sievietes pāriet «visas darba tautas» kopīpašumā.

Vīriešiem tika dota atļauja «lietot» sievietes ne biežāk kā četras reizes nedēļā un ne ilgāk kā trīs stundas dienā. Bijušajiem vīriem bija paredzētas tiesības savu sievu «lietot» ārpus kārtas, turklāt, ja šī bijusī sieva nepiekrīt sava bijušā vīra «ārpuskārtai», viņai tiek liegti uzturlīdzekļi.

Tos, savukārt, vajadzēja samest visai darba tautai – katram pārstāvim no savas algas bija 2% jāieskaita noguldījumu fondā. Tomēr saskaņā ar šo dekrētu ne katram bija paredzēta laime izbaudīt šo komunistisko paradīzi.  «Katram vīrietim, kurš vēlas saņemt lietošanā tautas īpašumu (t. i., sievieti), ir jāiesniedz izziņa par savu piederību darba tautai. Izziņas izsniedz rūpnīcu komitejas vai profesionālās arodbiedrības.»

Tātad, piemēram, skolotājiem vai valsts ierēdņiem atliktu siekalaini noskatīties uz īstenās darba tautas apmierinātajiem pārstāvjiem. Arī zemnieki šajos dzīves svētkos būtu lieki. Par laimi, šis komunistiskais «eksperiments» beidzās, pat lāgā neiesācies. Nākamajā dienā pēc dekrēta izlīmēšanas pie Saratovas lielinieku galvenās ēkas sapulcējās pūlis satracinātu līdzpilsoņu, kuri pilsētas centrālajā laukumā visus dekrēta radītājus solīja pakārt aiz viena orgāna – «tautas īpašuma».

Maskavā arī saprata, ka provinces biedri ir šāvuši pār strīpu, un steidzīgi paziņoja, ka dekrētu ir sacerējuši revolūcijas ienaidnieki, kuri jau ir sodīti. Līdzīgus dekrētus Par sievietes atbrīvošanu no ģimenes važām un Ģimenes atcelšanu izsludināja vēl vairākos Krievijas rajonos: Kronštatē, Vladimirā, Lugā, Orlā, Tambovā, Pēterburgas apkārtnē.

Vologdas pilsētas dokumentā bija teikts: «Katra komjauniete, strādnieču kursu audzēkne vai profesionālās skolas skolniece nav tiesīga atteikt komjaunietim vai strādnieku kursu audzēknim, ja tas ir izteicis priekšlikumu par dzimumattiecībām. Šī vēlme viņai ir jāizpilda, pretējā gadījumā viņa nevar saukties par proletārisko studenti.» 

Šur tur sievietēm bija paredzētas tiesības pašām izvēlēties sev partneri, turklāt vīrieša piekrišana šādos gadījumos nebija paredzēta. Ja viņš nepiekrīt, tad tiek tiesāts kā «darba tautas ienaidnieks». Runāja, ka šo dekrētu īstās iniciatores bijušas Nadežda Krupskaja un ievērojamā krievu lieliniece, pirmās lielinieku valdības locekle Aleksandra Kolontaja.

Viņa rakstīja:

«Komunismā katrai darba sievietei pēc pirmās iekāres ir tiesības pašai sev izvēlēties vīrieti, līdzīgi kā tas notiek pie darba bitēm.»

Kolontajai, starp citu, piederēja vēl dažas «spožas» idejas. Līdz ar ģimenes atcelšanu viņa mēģināja panākt Baznīcas likvidēšanu, ar to saprotot arī visu baznīcu ēku nojaukšanu un to īpašumu nogādāšanu vienā vietā, lai pēc tam visu baznīcas mantu godīgi izdalītu «darba tautai».  Iespējamā ģimenes un citu tradicionālo morālo vērtību aizliegšana tautā izraisīja lielu neapmierinātību.

Lielinieku vara vēl nebija pārāk stipra, un Ļeņins paziņoja, ka šīs idejas vēl pagaidām ir pārāk radikālas vai arī «darba tauta» vēl ir pārāk neapzinīga, tāpēc to īstenošana tiekot drusku atlikta.

klubs.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Mikhaïl DomontovitchMikhaïl DomontovitchTēvs24.11.183008.10.1902
        2Pavel DibenkoPavel DibenkoVīrs28.02.188929.07.1938
        3Пётр  МасловПётр МасловPartneris27.07.186704.06.1946
        4Karls LībknehtsKarls LībknehtsPartneris, Domu biedrs13.08.187115.01.1919
        5Aleksandr ShljapnikovAleksandr ShljapnikovPartneris, Domu biedrs00.00.188502.09.1937
        6Fjodor  RaskolnikowFjodor RaskolnikowCivilvīrs28.01.189212.09.1939
        7Daumantas, Pleskavas kņazsDaumantas, Pleskavas kņazsRadinieks20.05.1299
        8Mindaugas DižkunigaitisMindaugas DižkunigaitisAttāls radinieks00.00.120312.09.1263

        13.01.1905 | 1905. gads "Asiņainā svētdiena"

        Nemieri jeb 1905. gada revolūcija Latvijā 1905. gadā sākās ar 13. janvāra manifestāciju Rīgā, kuru, kā reakciju uz demonstrantu apšaušanu Sanktpēterburgā 9. janvārī, organizēja LSDP.

        Pievieno atmiņas

        08.03.1908 | Starptautiskā sieviešu diena

        Pievieno atmiņas

        08.11.1917 | Ļeņins kļuva par Padomju Krievijas Tautas Komisāru padomes priekšsēdētāju

        Pievieno atmiņas

        18.01.1918 | Krievijā notiek trešais apvērsums pret Krievijas leģitīmām varas struktūrām: boļševiki pārtrauc Viskrievijas Satversmes sapulces darbību

        Pievieno atmiņas

        21.01.1924 | Vai Ļeņinam palikt mūžam dzīvam jeb laiks apbedīt?

        Latvijas okupācijas gados 21.janvāris kalendārā bija iezīmēts ar melnu krāsu. Šajā dienā mira cilvēks, ko šodien daudzi dēvē par visu pasaules nelaimju cēloni – tas Vladimirs Uļjanovs (Ļeņins). Viņa mirstīgās atliekas jeb pareizāk būtu teikt, tas, kas vispār no tām palicis pāri, vēl joprojām glabājas Maskavas sirdī – Sarkanā laukuma mauzolejā. Vai nebūtu pienācis laiks tās apbedīt?

        Pievieno atmiņas

        27.01.1924 | Ļeņina bēres

        Pievieno atmiņas

        10.02.1940 | Genocīds. Komunisti sāk poļu "tīrīšanas" akcijas okupētās Polijas Austrumu daļā

        Padomju Savienības un Vācijas apvienotajiem spēkiem pabeidzot Polijas iekarošanu un sadalīšanu, PSRS gandrīz nekavējoties sāka "nekrievu" tautu tīrīšanas akcijas PSRS okupētajā Polijas apgabalā jeb-Kresy, izsūtot no turienes dzīvojošos poļus un citus nekrievus (ebrejus, lietuviešus, baltkrievus u.c.).

        Pievieno atmiņas

        Birkas