Vladimirs Uļjanovs, biežāk pazīstams kā Ļeņins  bija Krievijas revolucionārs, terorists, daudzkārt krimināli sodīts boļševiku partijas līderis, sarkanā terora pamatlicējs, pirmais PSRS vadītājs un ļeņinisma ideoloģijas dibinātājs.

Tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta ietekmīgākajiem politiķiem. Šobrīd pasaulē tiek vērtēts arī kā viens no noziedzīgākajiem valstu līderiem. Līdera tēlu, protams, var veidot dažādi. Ļeņinu jau no 46 gadu vecuma dēvēja par "vectētiņu", bet salīdzinājumam - Vladimiru Putinu, kuram jau pāri 70, joprojām pasniedz kā jauneklīgu perspektīvu līderi.

Dzimis Krievijas vidienes provinces pilsētā — Simbirskā (mūsdienu Uļjanovskā) — skolu inspektora, personālmuižnieka, ģimenē.

1887. gadā Uļjanovu izslēdza no Kazaņas universitātes radikālo uzskatu dēļ. Tajā pašā gadā viņa brāli Aleksandru Uļjanovu sodīja ar nāvi par atentātu pret caru Aleksandru III.

Uļjanovs turpināja mācības pašmācības ceļā un 1881. gadā ieguva jurista licenci.

Strādājot kā jurists Sanktpēterburgā, viņš iepazinās ar Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa darbiem. Tā kā marksisms bija Krievijā aizliegts, drīz vien Ļeņinu apcietināja un ieslodzīja cietumā uz gadu, bet pēc tam izsūtīja uz Sibīriju.

1898. gada jūlijā Sibīrijā Ļeņins apprecēja revolucionāri Nadeždu Krupskaju.

1899. gadā tika publicēts viņa darbs "Kapitālisma attīstība Krievijā".

1900. gadā Ļeņinam tika ļauts atgriezties no Sibīrijas. Tūlīt pēc tam Ļeņins izceļoja uz Eiropu, kur viņš sāka organizēt marksistu laikraksta Iskra izdošanu un kļuva par vienu no vadošajiem Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) biedriem.

1903. gadā pēc Ļeņina disputa ar citu ievērojamu KSDSP biedru Jūliju Martovu, partija sašķēlās divās frakcijās — radikālajā (boļševikos (lieliniekos)) un mērenajā (meņševikos (maziniekos)).

1907. gadā Ļeņins pārcēlās uz Somiju, jo politiskais režīms Somijas lielkņazistē bija liberālāks nekā pārējā Krievijā. Ļeņins ceļoja arī pa Eiropu, apmeklējot daudzus sociālistu pasākumus, dažādos laika periodos uzturoties Londonā, Parīzē un 1. Pasaules kara laikā Ženēvā. Sākoties karam, pamazām sabruka Otrā internacionāle, jo daudzas Eiropas sociālistu partijas atbalstīja savu valstu valdības kara jautājumā. Ļeņina boļševiki bija viena no nedaudzajām grupām, kas stingri uzstājās no šķiriskajām, nevis nacionālajām pozīcijām.

Pēc cara Nikolaja II gāšanas Februāra revolūcijā Ļeņins atgriezās no Ženēvas Krievijā. Vēsturnieki uzskata par ļoti ticamu, ka šo Ļeņina soli finansiāli atbalstīja Vācijas valdība, lai novājinātu savu pretinieku — Krieviju. Viņš kļuva par boļševiku līderi un publicēja savas "Aprīļa tēzes", kurās runā par Kerenska pagaidu valdības kļūdām un izvirza mērķi gāzt šo valdību un nodibināt proletariāta diktatūru.

Faktiski, kopš 1905. gada revolūcijas Ļeņins izvirzīja ideju par terorismu, kā vienu no galvenajām cīņas metodēm par varu. Viņš ir arī kara komunisma ideoloģijas autors, veicot plašas cilvēku iznīcināšanas akcijas ar mērķi plašas masas pakļaut, viešot tām bailes no nepakļaušanās jaunajai varai. Tieši Ļeņins pamatoja tēzi par badu kā vienu no cīņas metodēm - jo pusiznīcināta zemnieku saime, maizes meklējumos došoties uz pilsētu, tādējādi papildinot proletariāta rindas cīņā pret nīstamajiem kapitālistiem.

Pēc Ļeņina un Sverdlova norādījumiem 1918.gada 17.jūlijā tika noslepkavots Imperators Nikolajs II un visa viņa ģimene. 

Tieši Ļeņins uzsāka nesaudzīgu cīņu pret Pareizticīgo baznīcu un organizēja tās izlaupīšanu. Pēc Ļeņina programmas no Krievijas emigrēja liela daļa krievu inteliģences. Šis apstāklis gan, kā vēlāk izrādījās, paglāba viņus no represijām un drošas nāves padomju nāves nometnēs vai pēc "troikas" spriedumiem.

1917. gada jūlijā Ļeņinu apsūdzēja sadarbībā ar vāciešiem un viņš bija spiests slēpties Somijā. Kā liecina atvišķi vēstures avoti - faktiskais Krievijas sagraušnas iniciators un autors bija plaša mēroga avantūrists Aleksandrs Parvuss, kurš meklēja kādu, kurš viņa idejas spētu īstenot. Šodien vairs nav noslēpums, ka Ļeņina domubiedri bija personas ar kriminālu pagātni ( Trockis, Džeržinskis, Krupskaja, Sverdlovs, Zinovjevs u.c.).

Juku laiki, kurus pastiprināja 19./20. gs. notikumi, atļāva kriminālnoziegumus pret turīgākiem, valsts pārvaldē strādājošiem, garīdzniecības pārstāvjiem pasniegt kā škiru cīņu gaišās nākotnes vārdā. 

1917. gada oktobrī boļševiki ar Ļeņinu un Trocki priekšgalā veica bruņotu valsts apvērsumu un pārņēma varu Krievijā.

1917. gada 8. novembrī Ļeņins kļuva par Tautas Komisāru padomes priekšsēdētāju (premjerministru).

1918. gada 3. martā tika noslēgts separāts Brestļitovskas miera līgums starp Krieviju un Vāciju. Krievija izstājas no 1. pasaules kara, tomēr zaudēja teritorijas, kuras bija iekarojusi un anektējusi pēdējos 2 gadsimtos pirms revolūcijas (mūsdienu Baltijas valstis, Baltkrieviju, Ukrainu).

Ļeņina vadībā boļševiki padzina demokrātiski ievēlēto Satversmes sapulci, kurā boļševiki bija mazākumā, un aizliedza citas politiskās partijas.

1918. gada 30. augustā esere Fanija Kaplāne veica atentātu pret Ļeņinu, ievainojot to.

Krievijas Pilsoņu kara laikā Ļeņins ieviesa kara komunismu. Pēc kara beigām, mēģinot glābt ekonomiku, tika ieviesta jaunā ekonomiskā politika (NEPS), kas atļāva ierobežotu privātu uzņēmējdarbību.

Saasinoties veselības problēmām, 1922. gada maijā Ļeņins tika paralizēts. Pēc smadzeņu triekas 1923. gada martā viņš zaudēja jebkādas kustības un runas spējas.

Ļeņina ceturtā trieka 1924. gada 21. janvārī bija nāvējoša. Kā citi viņa nāves iemesli ir minēti noindēšana vai sifilisa komplikācijas.

Ļeņins pēc savas nāves tika iebalzamēts un viņa mūmiju ievietoja mauzolejā Maskavas centrālajā laukumā (Sarkanajā laukumā). Ļeņina mauzolejs kļuva par PSRS centrālo tribīni, no kuras svētkos un citos svinīgos gadījumos valsts amatpersonas sveica iedzīvotājus.

Pēc 1991. gada ar dažādu intensitāti noritējušas diskusijas par iespēju Ļeņina ķermeni apbedīt.

Tūlīt pēc Ļeņina nāves izveidojās Ļeņina personības kults. Daudzas pilsētas, rūpnīcas utt. tika nosauktas Ļeņina vārdā. PSRS laikā gandrīz katrā kaut cik ievērojamā pilsētā centrālā iela bija nosaukta Ļeņina vārdā, bet pilsētas centrā bija Ļeņina piemineklis.

Galvenās Ļeņina idejas

• Komunistiskajai partijai nav jāgaida Marksa paredzējumu piepildīšanās, bet aktīvi jādarbojas kapitālisma iznīcināšanā. Partijai jābūt disciplinētai un stingri vadāmai.
• Kapitālisms ir iegājis savā pēdējā stadijā — imperiālismā. Tā kā imperiālistiskās varas jau ir sadalījušas pasauli, kari ir neizbēgami, kamēr eksistē kapitālisms.
• Revolūcija nenotiks visā pasaulē vienlaicīgi, bet gan imperiālisma visvājākajā posmā (Krievijā). Pēc tam darbaļaužu vara palīdzēs citu valstu strādniekiem atbrīvoties no kapitālisma.
• Pēc kapitālisma nav iespējama tūlītēja pāreja uz komunismu, būs pārejas posms — sociālisms.
• Nav tādas vispārcilvēciskās morāles, morāle vienmēr ir šķiriska.
• Taktikā varas sagrābšanai visbūtiskākais ir sagrābt sakaru infrastruktūru — pastu, telegrāfu, tiltus.