Latvijas—Krievijas miera līgums

Notikumam nav bildes. Pievieno notikuma bildi!
Personas:
8Personu saraksts
Notikumi:
77Notikumu saraksts
Datums:
11.08.1920
Papildu lauki

Latvijas—Krievijas miera līgums jeb 1920. gada Rīgas miera līgums (Рижский мирный договор 1920 года) tika parakstīts 1920. gada 11. augustā starp Latviju un Krievijas PFSR.

Tas oficiāli noslēdza Latvijas Brīvības cīņas, tādēļ katru gadu 11. augusts tiek svinēts kā Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena.

1919. gads

1919. gada 31. augustā pēc panākumiem Brīvības cīņās Igaunijas valdība, bet

11. septembrī Somijas un Latvijas valdības saņēma Krievijas piedāvājumu sākt miera sarunas.

15. septembrī šādu pašu piedāvājumu saņēma Lietuvas valdība.

Krievija ārlietu tautas komisāra G.Čičerina telegrammā Latvijai bija piedāvāts “sākt sarunas par kara darbības izbeigšanu, uz kuriem pamatotos miermīlīgas attiecības starp abām pusēm”, atšķirībā no Igaunijas, Somijas un Lietuvas, kurām Krievija piedāvāja arī atzīt to neatkarību.

Sākotnējā Baltijas valstu (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) nostāja bija tāda, ka sarunas ar Krieviju notiek kopīgi. Savukārt Krievija centās panākt sarunu uzsākšanu bilaterāli ar katru no Baltijas valstīm atsevišķi.

14.—15. septembrī Tallinā notika visu četru Baltijas valstu valdības vadītāju un ārlietu ministru konference, lai izstrādātu vienotu nostāju miera sarunām. Visiem konferences dalībniekiem bija vienota nostāja, ka ar lieliniekiem iespējams slēgt tikai pamieru.

No 29. septembra līdz 1. oktobrim, nākamajā konferencē šādā pašā sastāvā, kas notika Tartu, puses nolēma neuzsākt separātas [ar katru valsti atsevišķas] miera sarunas un nenoslēgt separātus miera līgumus.

1919. gada 6. oktobrī notika pirmās debates Latvijas Tautas padomē par iespējamām miera sarunām ar Krieviju. Debatēs izkristalizējās vismaz trīs iespējamās pieejas miera sarunām.

  • Pirmo pieeju pārstāvēja Latvijas Pagaidu valdība un to formulēja ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics: miera sarunas jāved kopīgi ar pārējām Baltijas valstīm, pēc pamiera noslēgšanas miera sarunas uzsākamas tikai ar tādu Krieviju, kurā būtu neboļševistiska valdība.
  • Otro pieeju pārstāvēja opozīcijā esošie sociāldemokrāti: nekavējoties uzsākamas pamiera sarunas, kuru noteikumi būtu Latvijas atzīšana no Krievijas puses de iure, Latgales atstāšana un Pētera Stučkas valdības likvidēšana; miers sarunas uzsākamas nekavējoties pēc pamiera noslēgšanas.
  • Trešās, marginālās, pieejas pārstāvji uzskatīja, ka ar lieliniecisko Krieviju nav uzsākamas nekādas sarunas.

8. oktobrī Bermonta karaspēka uzsāktais uzbrukums Rīgai turpmākās debates par iespējamām miera sarunām ar Krieviju pārtrauca līdz Rīgas atbrīvošanai.

11. līdz 19. novembrim sarunas atsākās, kad Igaunijas, Latvijas un Lietuvas delegācijas un novērotāji no Polijas un Somijas satikās Tartu. Ievērojot to, ka stāvoklis bija pilnībā manījies, konference nedeva nekādus reālus rezultātus.

5. decembrī Tartu Igaunija bija nolēmusi uzsākt separātas sarunas ar Krieviju. Taču, ievērojot to, ka Latgale joprojām atradās lielinieku rokās, Latvija nevarēja sekot Igaunijas paraugam. Tomēr Latvija uz Tartu nosūtīja novērotāju delegāciju, kuras sastāvā bija Arveds Bergs, Fricis Menders, Kārlis Pauļuks un Kārlis Bušs.

8. decembrī Latvijas novērotāju delegācija saņēma Krievijas piedāvāto pamiera projektu. Slepenības dēļ, uz kuras ievērošanu uzstāja Z.Meierovics, Krievijas pusi informēja, ka Latvijas atbilde tikts dota F.Mendera privātā vēstulē Krievijas pārstāvim Ādolfam Joffem.

16. decembrī F.Menders Z.Meierovica kabinetā uzrakstīja “privātu” vēstuli, kurā tika formulēti Latvijas noteikumi — sarunas iespējams uzsākt tikai tad, ja Krievija izsaka gatavību atstāt Latgali un likvidēt P.Stučkas valdību; sarunām jābūt slepenām un jānotiek Sarkanā Krusta delegācijas piesegā.

24. decembrī Rīgā tika saņemta telegramma, ka Krievijas puse Latvijas prasības ir pieņēmusi.

1920. gads

1920. gada 2. janvārī, saskaņā ar panākto vienošanos, Latvijas Sarkanā Krusta delegācija (oficiālie locekļi — Tautas padomes pārstāvji F. Menders un Andrejs Frīdenbergs, speciālists militāros jautājumos artilērijas kapteinis N.Fogelmanis un inženieris Kārlis Ozols) izbrauca uz Maskavu. Galvenais delegācijas uzdevums bija sākt slepenas pamiera sarunas.

6. janvārī delegācija ieradās Maskavā

3. janvārī, kamēr delegācija vēl atradās ceļā, sākās Polijas un Latvijas armijas kopīgais uzbrukums pie Daugavpils. Ofensīvas sekmīgā attīstība, lai gan sākotnēji sarežģīja sarunu gaitu, turpmāk bija viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicināja to sekmīgu noslēgumu.

13. janvāra sēdē Krievijas puse bija spiesta piekrist slepena pamiera noslēgšanai.

1920. gada 30. janvārī pulksten 3 naktī tika parakstīts līgums par slepenu pamieru. Līgumā tika noteikts, ka karadarbība starp abām pusēm tiks izbeigta 1920. gada 1. februārī pulksten 12 dienā. Krievijas puse piekrita atstāt visu Latgales teritoriju. Līgumam bija jāpaliek slepenam līdz brīdim, kad Latvijas puse piekritīs tā publicēšanai. Pēc līguma parakstīšanas frontē iestājās relatīvs miers, taču notika intensīvas izlūkvienību sadursmes. Pamiera līgumā noteica demarkācijas līniju uz 1. februāri, bet februāra pirmajās dienās Latvijas armija atspieda Sarkano armiju aiz pamiera līgumā noteiktās robežas.

3. februārī visas Kurzemes divīzijas daļas bija sasniegušas virspavēlnieka noteikto līniju un uz priekšu vairs negāja, bet izbūvēja aizstāvēšanās pozīcijas, kas sakrita ar Ludzas apriņķa austrumu robežu, bet nelielā iecirknī iegāja Sebežas apriņķī.

1920. gada 2. februārī Igaunija un Krievija Tartu parakstīja miera līgumu.

Kad 7. februārī Latvijas Ārlietu ministrija saņēma Igaunijas—Krievijas līguma tekstu, tas radīja nepatīkamu pārsteigumu, jo līgumā fiksētie saimnieciskie noteikumi — kā iespējamais precedents paredzamo sarunu laikā — Latviju neapmierināja — līguma

  • 8. pantā Igaunija atteicās no jebkādu Igaunijas teritorijā karadarbības radīto zaudējumu atlīdzināšanas no Krievijas puses;
  • 11. pantā Igaunija atteicās no jebkādām saimnieciskām prasībām pret Krieviju, kuras varētu izrietēt no kādreizējās Igaunijas atrašanās Krievijas sastāvā;
  • 16. pantā Igaunija Krievijai piešķīra plašas ekonomiskas privilēģijas, neapliekot ar muitas nodevām tranzītu, bet Igaunijas ostās Krievija saņēma praktiski eksteritoriālas tiesības.

Lai izvairītos no nepatīkamā precedenta, Latvijas valdība uzsāka ļoti rūpīgu gatavošanos sarunām. Grūtības radīja arī delegācijas sastādīšana, jo paredzamās Satversmes sapulces vēlēšanas atturēja virkni politiķu iesaistīties delegācijas sastāvā.

1920. gada 9. martā 3. Jelgavas kājnieku pulks nomainīja poļu daļas frontes iecirknī arī Drisas apriņķī no Proškiem līdz Osvejas ezeram, bet

27. martā 3. Jelgavas pulkam un 2. Ventspils pulkam pavēlēja nomainīt poļu karaspēku līdz Daugavas labajam krastam.

26. martā Z.Meierovics paziņoja Krievijas pusei, ka Latvija ir gatava miera sarunu uzsākšanai.

11. aprīlī Rīgā parakstīja Latvijas-Polijas līgumu par visu poļu karaspēka vienību evakuāciju uz Daugavas kreiso krastu.

Miera sarunas Maskavā

Latvijas delegācija miera sarunām, kuras sastāvā bija ārlietu ministra biedrs Aurēlijs Zēbergs, tieslietu ministrs K. Pauļuks, pulkvedis Eduards Kalniņš, Jānis Vesmanis un Pēteris Berģis, no Rīgas izbrauca 10. aprīlī. Kopā ar ekspertiem un tehnisko personālu delegācijā bija 34 personas.

16. aprīlī Maskavā sākās oficiālās miera sarunas.

Krievijas delegāciju vadīja Ādolfs Joffe.

Sarunas noritēja sešās komisijās — militārajā, politiskajā, juridiskajā, koncesiju, finansu un reevakuācijas. Sarunu sākumposmu aizņēma Latvijas puses centieni panākt no Krievijas piekrišanu, ka tā 1918. gadā ir iebrukusi Latvijā, ko izraisīja cerības panāk atlīdzību par kara darbības radītajiem zaudējumiem. Pēc tam, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka Krievijas puse šajā jautājumā nepiekāpsies, delegācijas pārgāja pie robežu jautājuma, kas galvenajos vilcienos tika atrisināts līdz 19. maijam.

Kad kompromiss par robežu bija panākts, Latvijas delegācijas vadītājs A. Zēbergs 22. maijā atgriezās Rīgā, it kā, lai personīgi sniegtu ziņojumu Z. Meierovicam. Taču patiesībā, sarunu vešana Maskavā bija izsmēlusi viņa spēkus. Jūnijā viņš oficiāli atteicās ne tikai no delegācijas vadības, bet arī no ārlietu ministra biedra posteņa. Viņa vietā par delegācijas vadītāju kļuva J. Vesmanis.

Līdz jūnija vidum bija izdevies saskaņot līguma pirmos četrus pantus —

  • Latvijas neatkarības atzīšana no Krievijas puses,
  • robežu jautājums un, tā sauktās,
  • drošības garantijas — abpusēja apņemšanās nepieļaut savā teritorijā otrai pusei naidīgu organizāciju darbību.

12. jūnijā tika parakstīts arī bēgļu reevakuācijas līgums.

17. jūnija delegāciju debatēs Krievija formulēja savu viedokli ekonomiskajos jautājumos, no kura tā neatkāpās līdz pat sarunu noslēgumam — Krievija atteicās

  • pilnībā reevakuēt no Latvijas izvestās iekārtas un citas materiālās vērtības;
  • atteicās atzīt Latvijas tiesības uz Krievijas zelta daļu;
  • atteicās kompensēt kara radītos zaudējumus.

Jūnija otrajā pusē Latvijas delegācijas locekļi bija noguruši, un vairāki no viņiem smagi slimi. Maskavā plosījās tīfs.

22. jūnijā Z. Meierovics nolēma ierosināt turpmākās sarunas pārcelt uz Rīgu. Sākotnēji Krievijas puse priekšlikumu noraidīja, atsaucoties uz to, ka tas kaitētu Krievijas prestižam.

9. jūlijā Krievijas puse piekāpās.

1920. gada jūlijā sarunas tika pārceltas uz Rīgu.

15. jūlija rītā Krievijas delegācija piecu locekļu un 29 ekspertu sastāvā iebrauca Rīgā. Delegācija apmetās viesnīcā "Pēterpils" Pils laukumā, aizņemot 30 numurus. Krievijas delegāciju vadīja Ā.Joffe. Latvijas delegāciju vadīja J.Vesmanis, un tās sastāvā bija pulkvedis Eduards Kalniņš, Kārlis Pauļuks, Kārlis Bušs un Ansis Buševics. Delegāciju apkalpoja astoņi sekretāri un 26 eksperti.

Sarunu gaitā Latvijas puse atkārtoti mēģināja panākt Krievijas piekāpšanos ekonomiskajos jautājumos, taču veltīgi. Ievērojot Krievijas karaspēka straujo virzīšanos Varšavas virzienā, Krievijas delegācija kļuva aizvien nepiekāpīgāka. Latvijai atlika samierināties ar jau panākto. Pēdējā sarunu sēde notika 9. augustā.

11. augustā pulksten 12:40 Latvijas—Krievijas miera līgums tika parakstīts ar šim gadījumam īpaši izgatavotu zelta spalvu. Latvijas Republikas vārdā to parakstīja J.Vesmanis, P.Berģis, A.Buševics, E.Kalniņš un K.Pauļuks. Krievijas puses vārdā līgumu parakstīja Ā.Joffe un J.Gaņeckis.

Līguma saturs

Līgums sastāvēja no preambulas un 23 pantiem.

Ar 1. pantu tika deklarēts, ka ar līguma spēkā stāšanās brīdi kara stāvoklis starp abām pusēm tiek izbeigts. Pantam pielikumā bija īpaša vienošanās, ka jebkura kara darbība uz abu valstu robežas tiek pārtraukta 13. augustā pulksten 24.

2. pants Latvijai bija pats svarīgākais no politiskā viedokļa. Tajā

“Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...”.

Tas pavēra ceļu vispārējai starptautiskai Latvijas atzīšanai de iure. Šis pants joprojām ir viens no galvenajiem Latvijas valststiesiskās doktrīnas stūrakmeņiem un būtiskākajiem argumentiem Latvijas valsts tiesiskās kontinuitātes uzturēšanā.

3. pantā bija noteikta Latvijas un Krievijas robeža. Šajā pantā noteiktā robežlīnija un no tā izrietošais Abrenes jautājums, līdztekus politiskām problēmām, bija viens no šķēršļiem Latvijas—Krievijas robežlīguma parakstīšanai 20. gs. deviņdesmitajos gados.

4. pantā abas puses apņēmās nepieļaut savā teritorijā otrai pusei naidīgu organizāciju un bruņotu grupējumu darbību. No vienas puses, šo pantu Krievija nekad tā arī netika ievērojusi. No otras puses, tā šo pantu intensīvi izmantoja politiska spiediena izdarīšanai uz Latviju.

5. pants saturēja abu pušu atteikšanos no savstarpējām prasībām kara radīto zaudējumu atlīdzināšanā,

6. pantā abas puses vienojās, ka centīsies panāk starptautiska fonda izveidi kara radīto postījumu novēršanai.

7. pantā tika atrisināts karagūstekņu jautājums.

8. pantā tika noteikta abu pušu robežās dzīvojošo personu pilsonība,

9. pantā formulēta pilsonības jautājuma ietekme uz jūnijā noslēgto bēgļu reevakuācijas līgumu. Arī šī panta izpildi Krievija centās kavēt visiem iespējamiem līdzekļiem.

10.—16. pants regulēja Latvijas un Krievijas attiecību ekonomiskos jautājumus par tik, par cik tie izrietēja no Latvijas bijušās piederības Krievijai, nosakot kārtību un apjomus, kādos īpašums, kā arī arhīvi un cita dokumentācija, kas nonākusi Krievijas teritorijā, nododama Latvijas pusei. Lai gan šie līguma panti paredzēja visai ierobežotu īpašuma atdošanu, arī šīs ierobežotās saistības Krievija pilnībā nekad tā arī neizpildīja.

17. pantā tika paredzēta savstarpējā tirdzniecības līguma noslēgšana visdrīzākajā laikā, kā arī tika regulēti muitas un tranzīta jautājumi. Šajā pantā paredzēto tirdzniecības līgumu izdevās parakstīt tikai 1927. gadā.

18. pants skāra kuģošanas noteikumus, kā arī paredzēja abu pušu līdzdalību Baltijas jūras attīrīšanā no mīnām.

19. pants attiecās uz savstarpējo diplomātisko un konsulāro attiecību nodibināšanu.

20. pantā tika noteikta otras puses pilsoņu amnestija, kas sodīti par politiskiem un administratīviem nodarījumiem.

21. pants paredzēja jauktas komisijas nodibināšanu tiesisku strīdu risināšanai.

22. un 23. pants skāra procesuālus jautājumus.

Līguma ratifikācija

2. septembrī Satversmes sapulce, vienbalsīgi pieņemot Likumu par mieru ar Krieviju, līgumu ratificēja. Krievija līgumu ratificēja 9. septembrī.

Ratifikācijas dokumentu apmaiņa notika Maskavā 1920. gada 4. oktobrī.

Miera līguma parakstīšanas laikā Krievijas PFSR piekāpās robežas ziemeļu daļā (Abrenes/Pitalovas apvidū), bet Latvijas Republika dienvidu daļā (Drisas apvidū).

KPFSR pusē — Aknišās, Jaunrozēs, Pridruiskā, Rosicā (Rasītē), Sebežā, Drisā — palika dzīvot daudz latviešu, bet Kacēnu pagastā, Linavas pagastā, Purvmalas pagastā, Augšpils pagastā un Gauru pagastā daudz krievu, jo miera līgumā noteiktā robeža starp Krieviju un Latviju nebija novilkta pēc stingriem etnogrāfiskiem principiem.

1920. gada 14. oktobrī Latvijas Ministru prezidents K. Ulmanis un ārlietu ministrs Z. Meierovics izdeva pavēli Latvijas armijai atkāpties uz Latvijas–Padomju Krievijas miera līgumā paredzētajām robežām

Saistītie notikumi

NosaukumsDatumsValodas
12 vilcienu sadursmē Zalcburgas stacijā, Austrijā ievainoti 54 cilvēki2 vilcienu sadursmē Zalcburgas stacijā, Austrijā ievainoti 54 cilvēki20.04.2018lv
2Kārtējā Amtrak pasažieru vilciena katastrofā ASV- vismaz 2 bojāgājušie, vairāk kā 50 ievainoto Kārtējā Amtrak pasažieru vilciena katastrofā ASV- vismaz 2 bojāgājušie, vairāk kā 50 ievainoto 04.02.2018en, lv
3Polijā apmēram 10,000 nacionāli noskaņotu poļu izgājuši ielās, lai atzīmētu Neatkarības dienuPolijā apmēram 10,000 nacionāli noskaņotu poļu izgājuši ielās, lai atzīmētu Neatkarības dienu11.11.2016lv
4Somija un ASV paraksta savstarpējās militārās palīdzības paktuSomija un ASV paraksta savstarpējās militārās palīdzības paktu07.10.2016en, lv
5Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis un Krievijas premjerministrs Mihails Fradkovs Maskavā parakstīja Latvijas un Krievijas robežlīgumu.Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis un Krievijas premjerministrs Mihails Fradkovs Maskavā parakstīja Latvijas un Krievijas robežlīgumu.27.03.2007lv, pl
650 gadus pēc padomju okupācijas Latvijā tiek paziņots par Krievijas armijas izvešanu 50 gadus pēc padomju okupācijas Latvijā tiek paziņots par Krievijas armijas izvešanu 31.08.1994lv, pl, ru
7Latvija pieņem konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusuLatvija pieņem konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu21.08.1991lv, pl
8Augusta pučsAugusta pučs19.08.1991en, lv, pl, ru
9Tiek atjaunota Igaunijas Republikas neatkarībaTiek atjaunota Igaunijas Republikas neatkarība08.05.1990lv
10LR Pilsoņu Kongresa vēlēšanasLR Pilsoņu Kongresa vēlēšanas23.04.1990lv
11Vojcehs Jaruzeļskis Polijā pasludina karastāvokliVojcehs Jaruzeļskis Polijā pasludina karastāvokli13.12.1981lv
12Latvijas Centrālās Padomes MemorandsLatvijas Centrālās Padomes Memorands17.03.1944de, en, lv, ru
13Ar PSRS APP dekrētu tiek izveidota Latvijas PSRAr PSRS APP dekrētu tiek izveidota Latvijas PSR05.08.1940lv, ru
14Latvijas Republiku un Igaunijas Republiku okupē Padomju SavienībaLatvijas Republiku un Igaunijas Republiku okupē Padomju Savienība17.06.1940en, lv, pl, ru
15
Piemuļķojuši Igauniju ar "savstarpējas palīdzības līgumu" PSRS militārie spēki tajā sāk izvietot savas bāzes18.10.1939lv, pl
16Latvijas valdība izsludina ideju konkursu Uzvaras laukumamLatvijas valdība izsludina ideju konkursu Uzvaras laukumam10.06.1938lv
17Rīgā noslēgts Latvijas - Krievijas neuzbrukšanas līgumsRīgā noslēgts Latvijas - Krievijas neuzbrukšanas līgums02.02.1932lv, ru
18ASV atzina Latvija de iure. Abas valstis nodibināja diplomātiskās attiecībasASV atzina Latvija de iure. Abas valstis nodibināja diplomātiskās attiecības28.07.1922lv
19Pie Mežotnes pret ministru prezidentu K. Ulmani izdarīts atentāta mēģinājumsPie Mežotnes pret ministru prezidentu K. Ulmani izdarīts atentāta mēģinājums27.04.1921lv
20Vācija atzīst Latviju de jureVācija atzīst Latviju de jure01.02.1921en, lv

Karte

Avoti: wikipedia.org, news.lv

Nav piesaistītu vietu

    Personas

    Nosaukums No Līdz Valodas
    1Zigfrīds Anna MeierovicsZigfrīds Anna Meierovics05.02.188722.08.1925de, en, fr, lt, lv, pl, ru
    2Ādolfs JoffeĀdolfs Joffe22.10.188317.11.1927de, ee, en, fr, lv, pl, ru, ua
    3Ansis BuševicsAnsis Buševics10.11.187800.00.1943de, lv, ru
    4Kārlis UlmanisKārlis Ulmanis23.08.187720.09.1942en, lv, pl, ru
    5Eduards KalniņšEduards Kalniņš31.12.187628.06.1964lv
    6Frīdrihs VesmanisFrīdrihs Vesmanis15.04.187507.12.1941lv, ru
    7Kārlis PauļuksKārlis Pauļuks24.05.187021.01.1945lv
    8ĻeņinsĻeņins22.04.187021.01.1924de, en, lv, pl, ru
    Birkas