Filipo Pauluči

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
00.00.1779
Miršanas datums:
13.01.1849
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Philipp Pauluci, Filipe
Papildu vārdi:
Filips Pauluči del Ronkole, Филипп Паулучи
Kategorijas:
Aristokrāts, Grāfs, Militārpersona, karavīrs, Ministrs, Muižnieks, Sabiedrisks darbinieks, Saistīts ar Latviju, Ģenerālis
Tautība:
 itālis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Rīgas pilsētas kara gubernators, vēlāk Baltijas gubernators, dzimis Modenā, Itālijā, grāfs (slāviski-romāniskajā vidē - "marķīzs"). Simpatizējis itāļu neatkarības no Austroungārijas un vienotas itāļu valsts izveidei.

Ņemot vērā Zviedrijas skolu likumu (1586) un brāļu draudžu darbību Latvijā, lasītprasmes līmenis 19.gs. sākumā Igaunijā un Latvijā vidēji (>70%) bija augstāks pat kā Pēterburgā un Maskavā, nerunājot jau par Krieviju kopumā (ap 14% 19.gs. beigās)

Aktīvs zemnieku dzimtbūšanas atcelšanas veicinātājs un virzītājs Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē. Rezultātā šajās tobrīd Krievijas okupētajās teritorijās dzimtbūšana tiek atcelta 40 gadus ātrāk, kā pārējā Krievijā. Tas arī savulaik noteica Baltijas nesalīdzināmi daudz augstāko attīstības un izglītības līmeni salīdzinot ar pārējo Krieviju.

Dzimtbūšana Igaunijā atcelta 1816. gadā, Kurzemē 1818. gadā un Vidzemē 1819. gadā. Pēc brīvlaišanas 3 gadus zemnieki nedrīkstēja atstāt savas draudzes robežas, bet nākošos 3 – virspilskunga iecirkņa robežas (Kurzemē) vai bruģu kunga iecirkņa robežas (Vidzemē). Tikai 1832. gada Jurģos zemnieki ieguva tiesības mainīt dzīves vietu savas guberņas robežās, taču Kurzemē līdz pat 1848. gadam, zemnieki nedrīkstēja apmesties pilsētās. Zeme palika muižnieku īpašumā un zemnieki bija spiesti slēgt līgumus par zemes nomu un vēlāk, izpirkšanu. Līdz pat 19. gadsimta vidum izplatītākā bija klaušu noma, kad to nomainīja naudas noma.

***

1793.g. jau 14 gadu vecumā Pauluči spiests karot pret Napoleonu, jo Sardīnijas karalis bija saistības pret Austroungāriju kā vasalim.

1796.-98. gadā Napoleons vairākkārt sakauj Sardīnijas spēkus un piespiež Sardīnijas karali parakstīt neitralitātes līgumu. Vēlāk Sardīnija tiek pievienota Francijai.

Līdz 1807. gadam karojis franču armijā, pēc tam pārgājis Krievijas dienestā pulkveža pakāpē.

1808-1811. g. karojis Gruzijā, Armēnijā (Karabahā), pret turkiem, persiešiem un apspiedis arī vietējos nemierus. Izcēlies ar savu militāro prasmi, tādēļ iecelts par Gruzijas ģenerālgubernatoru. Apbalvots ar Sv. Jura (Georga) ordeņa IV pakāpi. Vēlāk Ieguvis ģenerāļa pakāpi un Sv. Jura (Georga) ordeņa III pakāpi.

1812. gada 23. oktobrī (pēc vecā stila) pēc strīda ar Barklaju de Tolli, marķīzs Filipo Pauluči  sāka savu darbību Rīgā kā Rīgas kara gubernators, vēlāk Baltijas ģenerālgubernators.

Amatā viņš nomainīja iepriekšējo neveiksmīgo gubernatoru- Esenu, kurš panikā bija licis nodedzināt Rīgas priekšpilsētas, lai gan Napoleons Rīgai nemaz neuzbruka.

Napoleona iebrukuma Krievijā laikā viņš aktīvi organizēja Rīgas infrastruktūras sakārtošanu pēc ugunsgrēka un aizstāvību, vienlaikus lielu vērību pievēršot masu mediju darbībai Livonijas un Kurzemes teritorijā. Par "informatīvā kara" vadītāju viņš nozīmēja publicistu Garlību Merķeli., kurš bija vācietis, bet vienlaikus baudīja arī nedaudzo labi izglītoto un turīgo latviešu uzticību, kuri savukārt varēja ietekmēt citus.

Savās vēstulēs Krievijas imperatoram (un savam draugam) Aleksandram I, Pauluči pielīdzināja Merķeļa veikumu latviešu un arī svārstīgo baltvāciešu ietekmēšanā līdzvērtīgu 20 000 vīru lielas armijas darbībai.

Pauluči arī izmantoja vietējos vācu muižniekus, lai vestu slepenas pārrunas ar Napoleona sabiedrotajiem- Prūsijas armiju un rezultātā noslēdza Tīringenes miera līgumu (tādējādi neitralizējot Prūsijas spēku uzbrukumu Rīgai).

Vadījis ubrukumus Napoleona spēkiem to atkāpšanās laikā un viņa vadībā ieņemta Klaipēda (Mēmele)

F. Pauluči laikā izveidoja īpašu komisiju 1812. gadā nodedzināto Rīgas priekšpilsētu atjaunošanai.

Pauluči izdeva rīkojumu neapbūvēt teritoriju no Vecpilsētas vaļņiem līdz tagadējai Elizabetes ielai, tādējādi veidojot Rīgas centra parku zonu. Tas gan bija darīts ar citu mēŗki - stiprināt Rīgas aizsargspējas - lai teritorija ap vecpilsētu būtu labi pārskatāma.

Nepilnu 20 gadu laikā, dzīvodams Rīgā, viņš būtiski ietekmēja pilsētas attīstību.

Vērmanes dārzs

Pauluči laikā sāka bruģēt Rīgas ielas, ierīkoja ūdensvadu, kanalizāciju. Māju fasādes vajadzēja saskaņot un tās drīkstēja krāsot vienā no 8 atļautām krāsām. Pilsēta ieguva šodienas kvartālu veidolu.

Netālu no VEF tilta, par godu Napoleona sakāvei,  bija uzstādīta arī Triumfa arka, kura šobrīd pārvietota uz Dziesmu svētku parku.

Bastejkalns park

1829. gadā pamet Krievijas dienestu, atgriežas Itālijā, kļūst par Pjedmontas armijas virspavēlnieku, kā arī ministru.

Atzīmējot F. Pauluči veikumu, 19. gadsimtā Mazajā Vērmanes dārzā, kas atradās aptuveni starp tagadējo Brīvības bulvāri un Elizabetes ielu, viņam uzstādīja pieminekli.

Uz tā bija iegravēts vācu un krievu valodā Par piemiņu 1812. gada 23. oktobrim, jo Pailuči nevēlējās, lai īpaši tiktu pieminēts nevis viņš, bet gan Rīgas aizstāvēšanas datums.

Pieminekļa oriģināls atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Tā kopiju Vērmanes dārzā uzstādīja 2003. gada novembrī.

Mauricio Lo Re “Filipo Pauluči. Itālis, kas valdīja Rīgā”

Avoti: wikipedia.org, news.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Aleksandrs I RomanovsAleksandrs I RomanovsDraugs12.12.177719.11.1825
        2Georgs Frīdrihs  fon FelkerzāmsGeorgs Frīdrihs fon FelkerzāmsDarba ņēmējs10.11.176618.11.1848
        3Garlībs MerķelisGarlībs MerķelisDomu biedrs01.11.176909.05.1850
        4Ivans  EsensIvans EsensPriekštecis19.09.175923.08.1813

        28.03.1795 | Pēdējais Kurzemes hercogs atkāpjas no troņa

        Kurzemes un Zemgales hercogiste bija autonoma Polijas-Lietuvas vasaļvalsts, kura no 1562. līdz 1795. gadam iekļāva 3 Latvijas novadus- Kurzemi, Zemgali un Sēliju. Pēc trešās "Polijas dalīšanas" Kurzemes pēdējais hercogs Pēteris fon Bīrons iekšēju (muižniecības spiediens) un ārēju (Krievijas draudi) 1795. gada 28. martā atteicās no troņa, teritoriju anektēja Krievijas impērija un tika izveidota Kurzemes guberņa. Mēģinājumi atjaunot hercogisti notika 1812. gadā un 1918. gadā.

        Pievieno atmiņas

        14.07.1812 | Napoleona karaspēks nesekmīgi cenšas ieņemt Dinaburgas cietoksni

        Pievieno atmiņas

        19.07.1812 | Iecavas kauja

        Pievieno atmiņas

        10.08.1812 | Ķekavas kauja jeb Kauja pie Doles baznīcas

        Pievieno atmiņas

        19.10.1812 | Napoleona karaspēks pamet Maskavu

        Pievieno atmiņas

        12.09.1817 | Krievijas imperatora Aleksandra I klātbūtnē Mītavā (Jelgavā) tika paziņots par dzimtbūšanas atcelšanu

        Dzimtbūšana bija tāda feodāla un pēcfeodāla sociāla iekārta, kurā zemnieki bija piesaistīti apstrādājamai zemei kā savai darba vietai un bija atkarīgi no zemes īpašnieka. Par tiesībām apsaimniekot savu sētu viņiem bija jāmaksā dzimtkungam nodevas un jāiet klaušās. Atkarībā no laikmeta dzimtbūšanas intensitāte bija dažāda, no patronālām aizbildņa-aizbilstamā attiecībām līdz smagākajai formai, kad dzimtcilvēki bija absolūti beztiesiski: tos varēja pirkt, dāvināt, sodīt (pat ar nāvi) pēc to dzimtkunga iegribas.

        Pievieno atmiņas

        27.09.1817 | Rīgā, Pils laukumā uzstādīta Uzvaras kolonna par godu Krievijas Impērijas uzvarai 1812. gada karā

        Pievieno atmiņas

        26.03.1819 | Dzimtbūšanas atcelšana Vidzemē

        Pateicoties veiksmīgajai itāļu grāfa Pauluči veiksmīgajai darbībai Rīgas, vēlāk Baltijas gubernatora amatā Napoleona uzbrukuma laikā un pēc tā, cars Aleksandrs I ņēma vērā viņa ieteikumus valsts pārvaldē. Viena no šādām reformām bija dzimtbūšanas atcelšana, kas Baltijas guberņās notika divas paaudzes (40 gadus) ātrāk, kā citās Krievijas okupētajās teritorijās.

        Pievieno atmiņas

        Birkas