Karakasā, Venecuēlā pēkšņā un klusā nāvē aizgājis mūžībā gleznotājs Hermanis - Edvards Eberšteins, kuru visi pazinām kā Hariju. Dzimis 1906. g. 3. aprīlī Liepājā, viņš uzauga Krievijā (Pēterpill), kas stipri iespaidoja viņa dzīves uztveri. Glezniecībai bija pieķēries jau bērna gados. Ja ne citādi, kala savus simbolus klintīs. Viņa pirmais godalgotais darbs bija Liepājas vidusskolu gleznu izstādē. Pārdzīvotais jau tad formēja viņa dvēselē „dzīves seju", kas izpaudās tā darbā — Jēzus galva ērkšķu vainagā. Pēc Liepājas vidusskolas beigšanas Harijs iestājas LU arhitektūras fakultātē. Pēc trim gadiem aizbrauc uz Beļģiju, kur studē Briseles karaliskajā mākslas akadēmijā glezniecību un izpelnās kompozicijas klasē zelta medāļu. Pēc akadēmijas nododas galvenām kārtām portrejām. Briselē viņš glezno beļģu karaļa Leopolda audzinātāju — prof. Pirēnu. Bet sevišķi slavens tapa viņa traģiskā nāvē mirušās karalienes Astrides portrets. 

Atgriežoties Latvijā 1937. gadā, atkal pievēršas portretiem: glezno ārlietu ministru Munteru un viņa ģimeni. Viņa Rīgas izstādē sevišķi izceļas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa portrets — kompozīcija „Mūsu zemes saimnieks", ko iegādājas ārlietu ministrija. Portretam nododas arī trimdā. Vācijā glezno arhibīskapu T. Grinbergu, prof. L. Bērziņu, ģen. Kēnigu. Venecuēlā viņa portretu galerijai pievienojas Venecuēlas prezidents Himenezs Perezs Bolivārs, ko nopērk Venecuēlas senāts, Igors Stravinskis u.c. Ilustrē vairākas monogrāfijas, veltītas Venecuēlas florai. Pēdējā laikā E. sāka meklēt jaunus ceļus mākslā, bet palika pusceļā un aizgāja mūžībā. Bija lielisks cilvēks, atsaucīgs draugs, priekšzīmīgs dēls savai vecai mātei, kura viņam aizvēra acis, un mīlošs loceklis ģimenē.

Avots: Laiks, 02.09.1964