Mavriks Vulfsons

Pievieno šai personai bildi!

Mavriks Vulfsons (dzimis 1918. gada 7. janvārī Maskavā, miris 2004. gada 8. martā) bija Latvijas žurnālists, Mākslas akadēmijas profesors un politiķis (PSKP, LTF, LDDP[1], TSP). 1990.-1991. g. LR Augstākās Padomes Ārlietu komisijas priekšsēdētājs.

Mācījies 10. vācu pamatskolā, vācu komercskoā, vēlāk - 4. (latviešu) vidusskolā un 2. valsts ģimnāzijā.

1936.gadā iestājies LU Mehānikas fakultātē, kuru nav pabeidzis, jo 1939. gada nogalē iesaukts Latvijas armijā.

Kopš 1933. gada bijis Latvijas darba jaunatnes biedrs.

Dzīves biedre - Emma Bramņika - Vulfsone.

Pēc Latvijas okupācijas strādājis laikraksta "Latvijas Kareivis" (vēlāk "Sarkanais Kareivis") redakcijā, bijis redaktora vietnieks, lestājies Komunistiskajā partijā (1940. g. rudenī).

Kara laikā bijis 201. (vēlāk - 43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzijas rindās - rotas "poļitruks" (politiskais vadītājs), bataljona komisārs un instruktors darbam ar pretinieku; apbalvots ar vairākiem ordeņiem. Pēc demobilizācijas strādājis laikrakstā "Cīņa", sākumā par ārzemju informācijas daļas vadītāju, pēc tam par redaktora vietnieku.

Paralēli darbam studējis LVU Ekonomikas fakultātē un beidzis tās Finansu nodaļu (1953. g.). Hruščova "atkušņa" laikā bijis "Rīgas Balss" redaktora vietnieks.

1962. gadā sācis strādāt LMA par PSKP vēstures pasniedzēju, aktīvi piedalījies akadēmijas studentu kluba darbā, kamēr VDK to slēgusi. 

Bijis populārs žunālists, TV raidījuma "Globuss" veterāns, vadījis Latvijas Žurnālistu savienības starptautisko komentētāju sekciju. Piedalījies LPSR Radošo savienību plēnumā, kur 1988. gada 2. jūnijā uzstājies ar runu par Latvijas okupāciju, tādējādi kļūstot par vienu no Atmodas līderiem un cīņā saucējiem.

Piedalījies LTF dibināšanā, kā LTF pārstāvis ievēlēts par PSRS tautas deputātu. Šajā statusā aktīvi iesaistījies Molotova-Ribentropa pakta izvērtēšanas komisijas darbā un devis savu ieguldījumu tam, ka PSRS Tautas deputātu 2. kongress (1989. g. decembrī) pasludinājis šo paktu par spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža. levēlēts par Latvijas AP deputātu no Elejas, strādājis par Ārlietu komisijas priekšsēdētāju, pēc tam darbojies kā speciālo uzdevumu vēstnieks Ārlietu ministrijā.  Pēdējos gados strādājis Latvijas Mākslas akadēmijā par sociālās psiholoģijas pasniedzēju.

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Piešķirts Teksasas štata Dalasas pilsētas (ASV) goda pilsoņa nosaukums. Precējies. Sieva Emma Bramņika-Vulfsone - žurnāliste; dēls Valērijs emigrējis uz Izraēlu, Juris strādā Vašingtonā zinātniskajā darbā, meita Irēna ir māksliniece un pasniedzēja LMA.

Profesors (Dr.h.c.), vairāku grāmatu autors. Savu biogrāfiju atspoguļojis grāmatā "Kārtis uz galda", kura iznākusi latviešu (1997. g.), ang|u (1998. g.), krievu (1999. g.) valodā.

Grāmatas

  • «Pieci stari» (1964),
  • «Kārtis galdā» (latviešu un krievu valodā),
  • «Nationality Latvian? No Jewish» (1999),
  • «Es mīlu Latviju» (2000),
  • «Simts dienas, kuras sagrāva pasauli» (2001),
  • «Baltische Schicksale», «Baltic fates with a view on WW2» (2002)

Atbilstoši SIA Lursoft, preses un interneta resursu datiem, Mavriks Vulfsons bija saistīts ar šādām organizācijām:

Viņš nomira 86 gadu vecumā, 2004. gadā.

Vairāk informācijas par personu, kuras vārds ir Mavriks Vulfsons varat meklēt vietnē news.lv. Tiks parādītas visas atbilstošās publikācijas pēc vārda sakritības (tās var būt dažādas personas).

avoti: wikipedia, lursoft, gramata21

http://www.barikadopedija.lv/raksti/Mavriks_Vulfsons

ļoti gudra intervija:

 

Piektdiena, 4. maijs www.puaro.lv

Iveta Daine (puaro@puaro.lv)

1990. gada 4. maijā, kad Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, par neatkarību balsoja arī Mavriks Vulfsons. Šīs intervijas oriģināls ir videokasetē, saruna tika ierakstīta 2001.gada rudenī, cerībā veidot neatkarīgu producentu raidījumu televīzijā. (Mavriks Vulfsons bija Latvijas žurnālists, Mākslas akadēmijas profesors un politiķis. Miris 2004. gada 8. martā.)

Iveta Daine: Ko jums personīgi nozīmē 4. maijs?

Mavriks Vulfsons: Nesalīdzināmi vairāk nekā 1991. gada augusta pučs, jo augusts krita mūsu rokās kā gatavs auglis. Tas bija brīnišķīgi, bet tā bija tikai apzīmogošana, savukārt 4. maijs - izcīnīšana. Tāda sajūsma, tautas atbalsts...! Mēs vērām ciet Augstākās Padomes sēžu zāles logus, lai varētu paši sevi saklausīt; un pēc tam vērām vaļā, lai varētu tautu saklausīt, kad sauca uzvārdus, kuri ir nobalsojuši par Latvijas neatkarību. Tur nav ko atņemt un nav ko pielikt – laimes brīdis vārda vistiešākajā nozīmē!

I.D.: Kas ir palicis prātā no 3. un 4. maija sēdēm?

M.V.: Atceros frakcijas sēdi, kurā apsprieda Latvijas neatkarības manifesta variantu. Tur bija viens punkts, kas atšķīrās no vēlākās deklarācijas: „Pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem nodrošināt tiesības izvēlēties pilsonību”. Mēs dotu iespēju tiem cittautiešiem, kuri ir atbalstījuši mūs visos kritiskajos brīžos, iesniegt un saņemt Latvijas pavalstniecību. Toreiz nevis nobalsoja pret šo projektu, bet atlika šo punktu. Līdz šai dienai (2001. gads – I.D.) es domāju, ka vajadzēja atstāt, tad šodien nebūtu tādas galvassāpes ar integrāciju, konflikti ar krieviem. Mēs paši esam vainīgi, ka esam tā kā atgrūduši cittautiešus, turklāt toreiz tas bija kaut kas tuvu nodevībai. Bet tas atliktais ir kļuvis par pastāvīgu situāciju. Par tādām lietām ir jādomā. Toreiz viņi tiešām gāja pret straumi kopā ar mums.

I.D.: Kaut kur lasīju, ka pēc vēsturiskā balsojuma, izejot no Augstākās Padomes nama, esat bijis pilnīgi iespiests pūlī un krastmalā pat neesot ticis tribīnē.

M.V.: Mani nesa kādu gabalu uz rokām, kā ir redzams arī dažās fotogrāfijās. Tas brīdis, kad mēs balsojām, bija saspringts, jo no visām pusēm bija ieradušies pārģērbti militāristi, no kuriem varēja visu ko sagaidīt. Labi, ka bija tie, kuri savaldīja - tas bija tas pats vēlāk sliktais omons. Varbūt tas bija arī PSKP ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova nopelns - nezinu. Kaut viņš ir rīkojies dažādi. Tā, piemēram, barikāžu dienā es zvanīju Gorbačovam, bet nekā - viņš nepienāca pie telefona. Tikai viņa palīgam es teicu, ka latvieši nav lietuvieši un lai neaizmirst, ka bija latviešu strēlnieki. Šis palīgs Čerņajevs vēlāk aprakstīja, ka es esot raudājis pie telefona, bet tā nav taisnība - es esmu kliedzis nikni, to es ļoti labi atceros.

I.D.: 1990.gadā notika LPSR AP vēlēšanas, kurās par deputātiem lielākoties ievēlēja Tautas frontes atbalstītos cilvēkus. Vai toreiz bija ticība, ka Maskava pieļaus Latvijas vēlēšanos kļūt neatkarīgai?

M.V.: Vēlēšanas Latvijā notika pēc tam, kad bijām bijuši Maskavā un mums jau bija priekšstats, kāda būs Maskavas pozīcija. Šeit zināma nozīme bija arī marta referendumam, kurā aptuveni 73% nobalsoja par Latvijas neatkarību, tā ka... Tas bija liels morāls trieciens Maskavai. Pēc tam mēs ar demonstrāciju, kas bija pie Daugavas ar aptuveni 200 tūkstošiem cilvēku, parādījām savu gribu un spēku. Bet vai mēs zinājām, kad mēs vēlējām, ka pasludināsim Latvijas neatkarību? Par to nebija nekādu šaubu! Tikai nezinājām, kāda tā neatkarība būs, vai būs kāds pārejas posms. Mana formula ir tāda – bez Mihaila Gorbačova mums būtu ļoti grūti kaut ko panākt. Vēlāk ar Gorbačovu būtu grūti panākt to, ko mēs panācām īstajā brīdī. Es izturos pret viņu pozitīvi, bet tai pašā laikā viņš bija svārstīgs un neparko negribēja, lai Baltijas valstis aizietu. Es viņam teicu: „Izies trīs mazi kuģi jūrā un jūs pārliecināsities, kā mums veiksies un varbūt pēc tam visā Padomju Savienībā to darīsit.” Un viņš uz to atbildēja: „Nē, ja es jūs izlaidīšu, tad mani pakārs Maskavā Sarkanajā laukumā.” Tas nenotika.

I.D.: Atceros jūsu leģendāro runu Radošo savienību plēnumā 1988. gadā. Kā jūs varējāt uzdrošināties kaut ko tādu pateikt?

M.V.: Es vienkārši nobriedu. Biju tolaik Komunistiskajā partijā un arvien vairāk pārliecinājos, ka tas mums ir absolūti nepieņemams. Tas bija Gorbačova laiks, kurā varēja brīvi izteikties un mēs vienkārši ar saviem tuvākajiem domubiedriem – Inkēnu, Godmani un citiem, nolēmām, ka tas brīdis ir klāt, kad jāsaka patiesība, tikai kurš teiks, to neviens nezināja. Es sagatavoju šo runu, un tad uzstājos 2. jūnijā un pateicu, ko es domāju un pierādīju, ka 1940. gadā ir bijusi okupācija, nevis revolūcija. Pēc tam, kad, es biju runājis - to jau visi zina un par to ir rakstīts - sarkans aiz dusmām, pieskrēja man klāt LKP CK 1. sekretārs Boriss Pugo un teica: „Vai tu zini, ko tu izdarīji? Tu nogalināji Padomju Latviju!” Un tā es gāju mājās ar šiem vārdiem un zinot, kas ir Pugo. (Bijušais LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs – I.D.)

I.D.: Jums vajadzēja justies lepnam.

M.V.: Jā, bet toreiz gan tas bija mazliet citādi. Tomēr, kad atnācu līdz mājām un piegājis pie savām kāpnēm redzēju tur ziedus, tad es sapratu, ka viss ir kārtībā, ka tauta ir manā, ne Pugo pusē. Un pēc šī paziņojuma 2. jūnijā sākās atmodas visaktīvākais laiks. Vēlāk mani vajāja ļoti ilgi.

I.D.: Vajāja? Kā tas izpaudās?

M.V.: Pēc trim nedēļām notika vēsturnieku sanāksme, kur manā pusē bija tikai divi cilvēki, visi pārējie latviešu vēsturnieki uzskatīja, ka ir bijusi revolūcija, nevis Latvijas okupācija. Pēc tam Anatolijs Gorbunovs, kurš bija partijas ideoloģiskais sekretārs, arī citi cilvēki, kas bija saistīti ar partiju, visādi turpināja izdarīt spiedienu uz mani. Un no krievu puses. Bija tāda organizācija „Pamjatj”, kura zvanīja katru rītu un draudēja nogalināt mūsu ģimeni. Tas viss lēni pierima.

I.D.: Bet Gorbunovs taču vēlāk vadīja to Augstāko Padomi, kuras deputāti balsoja par neatkarību. Viņš pats arī.

M.V.: Jā, un es biju arī tas, kurš viņu 4. maijā izvirzīja šim amatam. Tajā brīdi man likās, ja mēs vienu partijas sekretāru ievēlēsim, tad mums būs vieglāk. Man likās, ka viņš būs tas, kuru Maskava pieņems un ar kuru runās, bet mēs būsim tie, kas dos to auru, to nacionālo jūtu koncentrāciju un stāvēsim aiz cilvēkiem, kuri Maskavā karos un mēģinās panākt Gorbačova piekrišanu, lai revidētu šo muļķību par revolūciju, skaidrojot, ka tā bija starptautiska sazvērestība un tā ir jāatceļ.

I.D.: Kā jūs to vērtējat, ka vadoši kompartijas biedri, kuri pārstāvējuši citu viedokli, tagad pauž citu un strādā neatkarīgās Latvijas pārvaldes institūcijās. Vai viņiem jāattaisnojas? Vai mums tomēr jāpriecājas par katru valstij lojālu cilvēku?

M.V.: Tieši tā, kā jūs teicāt beigās. Mums ir jāvērtē cilvēks pēc tā, kāds viņš ir šodien. Ja viņš ir pastrādājis kādu noziegumu, nodevis kādu, tad ir citādi, kaut mēs zinām, kādu spiedienu čeka izdarīja tieši uz tiem, kuriem bija kaut kas krimināls, ar ko šantažēt, lai turētu savās rokās. Bet šodien nevar nepārtraukti iztaujāt cilvēkus: „Kā jūs varējāt to un to darīt?”. Tie vaicātāji parasti ir jauni cilvēki, un viņi nezina, kādi bija apstākļi. Man būtu ko atbildēt tādam jaunam cilvēkam, kas mani gribētu intervēt un jautātu, kāpēc jūs rakstījāt to un to. Man tolaik pateica: „Vai nu tu to uzrakstīsi vai arī tavus bērnus izsūtīs”. „Un ko jūs darītu?”, tad es žurnālistam pajautātu. Mēs nedrīkstam piedot, bet mums lēni jāaizmirst. Lēni.

I.D.: Kas ir neatkarība? Kā jūs to saprotat?

M.V.: Neatkarīga valsts ir viena lieta un neatkarīgs cilvēks ir pavisam cita. Es gribētu, lai mūsu cilvēks būtu brīvāks un mēs justos visi kā apbruņoti ar savu pilsonisko brīvību, ar savu pilsonisko drošību un ar to arī varētu mierīgi dzīvot. Vienmēr salīdzinu, kā dzīvo cilvēki Dānijā, Vācijā, Šveicē – tajās zemēs, kur es biežāk esmu bijis. Viņi dzīvo pēc likuma. Vācijā neviens cilvēks nepāries ielu, ja degs sarkanā gaisma. Nevis tādēļ, ka kaut kas var notikt, vai kāds sodīs, bet viņš saprot, ka likums ir rakstīts visiem. Pat vakarā vienpadsmitos pilnīgi tukšā ielā pie luksofora stāv bariņš cilvēku un gaida iedegamies zaļo gaismu. No vienas puses viņi paši par to zobojas, bet no otras saka – tas ir mūsu dzīves pamats - ievērot likumību. Jo likums mūs sargā.

I.D.: Kā dēļ jūs uz to visu gājāt un teicāt visas tās runas, meklējāt Molotova-Ribentropa slepenos protokolus? Cilvēku dēļ, sevis dēļ, valsts dēļ, pagātnes dēļ?

M.V.: Ziniet, tas ir grūts jautājums, tas ir viss kopā. Pirmkārt, es pats gribēju atbrīvoties no tā, kas ir bijis manā pagātnē, lai gan es arī pagātni nenolamāju, tā, it kā tās nav bijis, un ka viss tur ir bijis tikai slikti. Tā ir mana dzīve un es nevaru viņu paņemt un noliegt. Nevaru. Otrkārt, Gorbačova idejas, dotā cerība, ka notiks beidzot šīs kroplās un pilnīgi neveiksmīgās valsts sagraušana ar mūsu rokām. Nē, ne sagraušana - nebija tāda doma, ka mēs gribam kaut ko graut, bet, ka mēs būsim kaut kāds katalizators, spēks, kas parādīs Austrumos dzīvojošajiem, kādai jābūt demokrātijai, kādai jābūt dzīvei, kādai jābūt valstij. Saprotiet, tolaik es domāju, ka mēs varam būt viena paraugvalsts viņiem.

I.D.: Vai jums nav kaut kāds skaļi neizteikts aizvainojums, jo jūs arī neesat latvietis?

M.V.: Neatkarīgi no tā, ko es esmu darījis, uzskatu, ka pret katru cilvēku jāizturas pirmām kārtām kā pret indivīdu, kā pret cilvēku, neatkarīgi no tā, kādai tautībai viņš pieder. Otrkārt, mana ģimene ir puse latviska, puse ebreji. Visas manas mazmeitas ir latvietes - šī problēma man neeksistē. Es uzskatu sevi par latviešu patriotu un domāju, ka visu, ko es varēju, es izdarīju. No Vulfsona  runas 1990. gada 4. maija LPSR AP sēdē: „Es bieži esmu runājis ar Mihailu Gorbačovu un Nikolaju Rižkovu, un viņi allaž uzdeva jautājumu: ar ko tas izskaidrojams, ka latvieši, kurus viņi uzskata par vienu no revolūcijai visuzticamākajām tautām, grib izstāties no Padomju Savienības? Un es viņiem atbildēju, ka latvieši negrib, lai viņu likteni izlemtu Maskavas upes krastā Kremlī, kur tika parakstīts Ribentropa-Molotova līgums un attiecīgais protokols, viņi vēlas, lai viņu likteni izlemtu Latvijā(...)Izlemtu visa Latvijas tauta.” „Es domāju, ka šinī vietā, kur piecdesmit gadus bija aizbāzta mute latviešu tautai, mēģināt šantāžas ceļā atkal aizbāzt muti vairs neizdosies. Šī deklarācija ieraudzīs gaismu, un, ja kāds domā, ka draudi destabilizēs stāvokli, iebiedēs Tautas fronti, iebiedēs latviešu tautu, iebiedēs latviešu tautas draugus, viņš maldās.”

***

Mavriks Vulfsons (dzimis 1918. gada 7. janvārī Maskavā, miris 2004. gada 8. martā) bija Latvijas žurnālists, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un politiķis (PSKP, LTF, LDDP, TSP). 

Latvijas Republikas Augstākās Padomes Ārlietu komisijas priekšsēdētājs (1990-1991). 

Latvijas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks (1991).

Dzīves gājums

Dzimis 1918. gada 7. janvārī Maskavā tirgoņa Hermaņa Vulfsona un viņa sievas Perlas ģimenē. Pēc Latvijas brīvības cīņubeigām 1921. gadā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā, mācījās 10. vācu pamatskolā, vācu komercskolā, vēlāk Rīgas 4. vidusskolā un 2. valsts ģimnāzijā. 1933. gadā iestājās Latvijas darba jaunatnes savienībā (komjaunatnē darbojās ar segvārdu M. Vilks).[3] 1936. gadā sāka studēt Latvijas UniversitātesMehānikas fakultātē, pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada nogalē viņu iesauca Latvijas armijā. Pēc Latvijas okupācijasstrādāja laikraksta "Latvijas Kareivis" (vēlāk "Sarkanais Kareivis") redakcijā, bija redaktora vietnieks, 1940. gada rudenī iestājās Latvijas Komunistiskajā partijā. No 1941. gada jūlija bija rotas poļitruks 201. latviešu strēlnieku divīzijā, vēlāk 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas bataljona komisārs, apbalvots ar vairākiem ordeņiem.

Pēc kara beigām strādāja laikrakstā "Cīņa", līdztekus līdz 1953. gadam studēja LVU Ekonomikas fakultātē, tad bija "Rīgas Balss" redaktora vietnieks. 1962. gadā sāka strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā par PSKP vēstures pasniedzēju, vadīja Latvijas TV starptautisko ziņu raidījumu "Globuss" un Latvijas Žurnālistu savienības starptautisko komentētāju sekciju.

Iesaistījās Atmodas kustībā, piedalījās LPSR Radošo savienību plēnumā, kur 1988. gada 2. jūnijā uzstājās ar runu par Latvijas okupāciju un atklāti nolasīja Molotova—Ribentropa pakta slepenos protokolus un publiskoja Latvijas okupācijas faktu. 1989. gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā.

Piedalījās LTF dibināšanā, ievēlēts par PSRS tautas deputātu. Šajā statusā aktīvi iesaistījās Molotova-Ribentropa pakta izvērtēšanas komisijas darbā, PSRS Tautas deputātu 2. kongresā 1989. gada decembrī pasludināja šo paktu par spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža. Ievēlēts par Latvijas Augstākās Padomes deputātu no Elejas, strādāja par tās Ārlietu komisijas priekšsēdētāju. Pēc uzrunas Ebreju genocīda upuru piemiņas dienā 1991. gada 24. novembrī Rumbulas memoriālā, kurā latviešu tautai pārmeta "paššķīstīšanās trūkumu", pameta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja amatu un darbojās atjaunotajā Latvijas Ārlietu ministrijā kā speciālo uzdevumu vēstnieks, pēc tam atsāka strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā par sociālās psiholoģijas pasniedzēju. Leģionāru piemiņas dienā 1999. gada 16. martā nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa un sacīja presei: "Šai būtu jābūt izlīguma, nevis konfrontācijas dienai" un piebilda, ka "tiešām daļa no cilvēkiem, kas dienēja vācu armijā, uzskatīja, ka viņi cīnās par brīvu Latviju, nevis pārstāv vācu armijas intereses".

Miris 2004. gada 8. martā.

Apbalvojumi un pagodinājumi

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Teksasas štata Dalasas pilsētas (ASV) goda pilsonis.

Darbi

  • Pieci stari (1964),
  • Kārtis galdā (latviešu (1997), angļu (1998) un krievu (1999) valodā),
  • Nationality Latvian? No Jewish (1999),
  • Es mīlu Latviju (2000),
  • Simts dienas, kuras sagrāva pasauli (2001),
  • Baltische Schicksale (vāciski), Baltic fates with a view on WW2 (angliski, 2002)

Avoti: wikipedia.org, barikadopedija.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Ida Ingrīda SokolovaIda Ingrīda SokolovaDarba biedrs10.08.192327.10.2012
        2Valentīna  ZeileValentīna ZeileDarba biedrs00.00.193718.08.2018
        3Andris GrūtupsAndris GrūtupsDarba biedrs05.05.194915.06.2014
        4Uldis GravaUldis GravaDarba biedrs01.04.193819.01.2018
        5Andrejs KrastiņšAndrejs KrastiņšDarba biedrs06.05.195119.05.2008
        6Brigita ZeltkalneBrigita ZeltkalneDarba biedrs29.12.193706.06.2014
        7Pauls PutniņšPauls PutniņšDarba biedrs12.11.193701.12.2018
        8Oskars GrīgsOskars GrīgsDarba biedrs20.01.194321.04.2017
        9Vilens TolpežņikovsVilens TolpežņikovsDarba biedrs12.07.192821.12.2008
        10Roberts JurdžsRoberts JurdžsDarba biedrs11.04.196309.12.2002
        11Ruta MarjašaRuta MarjašaDarba biedrs04.02.192729.11.2016
        12Valdis KrisbergsValdis KrisbergsDarba biedrs31.01.194426.09.2018
        13Edmunds JohansonsEdmunds JohansonsPartiju biedrs22.07.193607.02.2017
        14Ivars ĶezbersIvars ĶezbersDomu biedrs30.03.194423.04.1997

        23.08.1939 | Tiek parakstīts Nacistu—Komunistu pakts

        Molotova—Ribentropa pakts, pazīstams arī kā Hitlera—Staļina pakts, Nacistu—Padomju pakts, kura oficiālais nosaukums bija "Neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS" (krievu: Договор о ненападении между Германией и Советским Союзом, vācu: Deutsch-sowjetischer Nichtangriffspakt), bija līgums starp Vāciju un PSRS, kura būtība bija savā starpā pārdalīt Eiropas valstis, tās likvidējot. No līguma noslēgšanas brīža abas valstis uzskatāmas par sabiedrotām un līdzvainīgām Otrā Pasaules kara sākšanā. Pakts garantēja PSRS neitralitāti kara gadījumā starp Vāciju un Poliju vai Rietumu sabiedrotajām valstīm. Vēlāk pakts tika papildināts ar draudzības līgumu starp PSRS un Trešo reihu. Neuzbrukšanas un draudzības līgumi bija spēkā līdz 1941. gada 22. jūnijam, kad Vācija uzbruka PSRS.

        Pievieno atmiņas

        01.06.1988 | Radošo savienību Plēnums

        Pirms PSKP 19.Vissavienības konferences Rīgā 1988. gada 1. un 2. jūnijā notika Radošo savienību Plēnums, kuras darbs beidzās ar Rezolūciju, kura pamatīgi izmainīja sabiedriski politisko dzīvi Latvijā, kā arī guva plašu rezonansi ne tikai visā Padomju Savienībā, bet arī ārpus tās. Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar republikas Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku, Žurnālistu savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos notika Kongresu namā - liela un pamatīga pilsoniska uzdrīkstēšanās, trešās Atmodas sākums.

        Pievieno atmiņas

        08.10.1988 | Izveidota Latvijas Tautas Fronte

        Latvijas Tautas fronte bija sabiedriski politiska kustība un organizācija Latvijas PSR un Latvijā Atmodas laikā no 1988. gada. Pēc 5. Saeimas ievēlēšanas 1993. gadā tā darbojās kā mazietekmīga organizācija. Likvidējās 1999. gadā.

        Pievieno atmiņas

        06.02.1989 | LTF lietošanā tiek piešķirta ēka Vecrīgā

        1989.gada 6.februārī ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu LTF (Latvijas Tautas Fronte) lietošanā tiek piešķirta ēka Vecpilsētas ielā 13/15. Vēl viens piemērs, kā izpildvara netieši sāka dot atbalstu sabiedrības pilsoniskai aktivitātei ceļā uz neatkarības atjaunošanu.

        Pievieno atmiņas

        18.03.1990 | Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas

        Pievieno atmiņas

        04.05.1990 | Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana

        Pievieno atmiņas

        13.01.1991 | Notiek Latvijas Tautas Frontes Domes izsludinātā Vislatvijas tautas manifestācija

        Latvijas Tautas Frontes Dome izsludina Vislatvijas tautas manifestāciju, lai 13. janvārī atbalstītu likumīgi (gan vēl pēc okupācijas laika likumiem) ievēlēto valdību, kā arī pieņēma lēmumu apsargāt stratēģiski svarīgākos objektus.

        Pievieno atmiņas

        Birkas