* 1902. IV 24. Bērzgales pag.; M. Matilde.+ 1993. I 16. Rīgā

Bērnībā dzīvojis Vidsmuižā. Skolas gaitas uzsācis Rēzeknes ģimnāzijā, Pirmā pasaules kara gados devies bēgļu gaitās un kopā ar ģimeni nokļuvis Krievijā.

                Beidzis Sičevskas ģimnāziju Krievijā,

                1921/1931. beidzis Mākslas akadēmiju,

                1938/1940. Aizsargu organizācijā,

                1939. III 10. Daugavpils XVIII aizsargu pulka kulturālās nozares 

                               vadītāja palīgs,

                1940. Sakaru bataljona Rotas (III) vada komandieris,

                1941/1958. izsūtīts,

                Daugavpils valsts skolotāju institūta skolotājs,

                Valsts vēstures muzeja Daugavpils nodaļas pārzinis.

                Avots:       LVVA 1640-1-528-94.;

                               „Es viņu pazīstu’, R., 1939.

-----

Garu, vērtīgu mūžu nodzīvojis, no mums aiziet stiprs, garā starojošs cilvēks. Bet vai nav tā, ka sēru un atvadu slieksnim gan šajā, gan viņā pusē tomēr kuras silts ugunskurs? Ja ticam sūtībai un tam, ka šajā saulē darītais sirdsdarbs spēj jaunā gaismā pārvērsties. Tā gribas domāt, mūžībā aizvadot Oskaru Kalēju - smalkjūtīgu ainavu gleznotāju, Latvijas senvēstures pētnieku, audzēkņu mīlētu pedagogu. Pagājušajā pavasarī mākslinieka deviņdesmitajā dzimšanas dienā, skatot vasarā viņa darbu izstādi, klausoties meistara atmiņu stāstījumus, mēs pēc ilgiem noklusēšanas gadiem redzējām Oskaru Kalēju možu un gandarītu, kolēģu, draugu un bijušo audzēkņu sveiktu.

Oskars Kalējs dzimis Bērzgalē. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Krieviju, 1920. gadā Maskavā iestājies Augstākajās mākslinieciski tehniskajās darbnīcās, kur sastapās ar G.Kluci, A.Drēviņu, iepazinās ar krievu gleznotāju K. Korovinu. Atgriezies Latvijā, Oskars Kalējs studēja Latvijas Mākslas akadēmijā, 1931. gadā ar diplomdarbu Latgales ainava kā daudzsološs gleznotājs beidza Vilhelma Purvīša vadīto dabasskatu meistardarbnīcu. Jau mācību laikā aizrāvās ar vēstures pētniecību, būdams Ernesta Brastiņa palīgs, piedalījās Zemgales pilskalnu uzmērīšanā, brauca arī Emilim Melngailim līdzi tautas mūzikas pierakstīšanas ekspedīcijās. Ainavu glezniecībā Oskars Kalējs izkopa tonāli smalku, viņam vien raksturīgu, pelēkzaļi klusinātā zemes un atmosfēras toņu vienojuma gammā ieturētu izteiksmi. Bija gleznotājs ar dabas dvašu dvēselē. Ar viņa bagātajām zināšanām, ar viņam piemītošo pašaizliedzīga kultūrcilvēka precīzo spēju saredzēt neatliekami darāmus darbus, Oskaram Kalējam bija lemts kļūt par Latgales novada patriotu. Pēc studiju beigšanas viņš devās uz Daugavpili, kur strādāja par zīmēšanas pasniedzēju Skolotāju institūtā, krievu un baltkrievu ģimnāzijās. 1938. gadā Oskars Kalējs kļuva par viņa vadībā veidotā Valsts vēsturiskā muzeja Daugavpils nodaļas pārzini. Lielu un mērķtiecīgi ievirzītu kultūrdarbu Latgalē veikdams, Oskars Kalējs modināja jauniešu dvēselēs garīguma alkas, savāca bagātu Latgales keramikas un tautas mākslas kolekciju, rīkoja zinātniskas konferences, piedalījās traģisko 1940. gada Latgales dziesmu svētku sagatavošanā. Tu esi dzīvojis un gājis cauri Latvijas gaišajiem gadiem un bridis arī pa elles sniegiem, - tā vēstulē Oskaram Kalējam rakstīja Jānis Klīdzējs. Iznīcinātāja vara Oskara Kalēja mūžu, tāpat kā daudzu dzīves, šķēla un mala. Atgriezies no spaidu nometnēm, viņš arī dzimtenē vēl piedzīvoja rūgtu izrēķināšanos: darbus izstādēs nedrīkstēja rādīt, pat viņa vārdu pieminēt. Meistars klusībā tuvinieku lokā dzīvoja savu piepildīto gara dzīvi, gleznoja. Mākslinieku savienībā Oskars Kalējs tika uzņemts mūža vēlajos gados. Daudzi Oskara Kalēja draugi tālumā - rakstnieki, mākslinieki, bijušie audzēkņi, tuvie cilvēki - bija viņa balstītājs spēks. Mīlestību viņš saņēma dēla ģimenē, ar mazbērnu acīm nākotnē raudzīdamies. Oskars Kalējs ticēja, ka labākais, ko cilvēks veicis, paliek tautas mantojumā, atmiņā, Laikā. Ne dzīvē, ne mākslā no nekā nekas nerodas, viņš sacīja. Visam ir kāds pirmsākums. Ir gaisma, kas ne zūd un atgriežas. (Literatūra un māksla, 22.01.1993)