Antonija Lūkina

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
13.10.1876
Miršanas datums:
02.01.1942
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Meldere-Millere
Papildu vārdi:
Īvande Kaija , Иванде Кайя, Мелдере - Миллере, Мюллер, Лукина
Kategorijas:
1. Pasaules kara dalībnieks, Filozofs, Rakstnieks, TZO, Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks / kavalieris
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Rīgas Meža kapi

Ivande Kaija- latviešu rakstniece, filozofe, brīvības cīņu atbalstītāja. Rainis viņu dēvēja par maigo, balto Liliju, bet Aspazija - par māsu. Kārlis Ulmanis bija izteicies, ka no visām Latvijas sievietēm visvairāk cienot tieši viņu.

Antonija Lūkina (dz.. Meldere-Millere) dzimusi Jumpravmuižā, turīgu tirgotāju un namīpašnieku Miķeļa un Matildes Melderu-Milleru ģimenē, kā pirmais bērns. Viņai tiek nodrošināts labākais, ko vecāki var dot,- mīlestība, laba izglītība.

Antonija aizrāvās ar zīmēšanu, mūziku, valodām, pamatskolā mācījās Torņakalna elementārskolā.

1892.g. sešpadsmit gadu vecumā meitene uzrakstīja pirmo noveli Trīs jaungada naktis.

1895. gadā Antonija beidza  Lomonosova sieviešu ģimnāziju un dodas uz Kaukāzu. Mežonīgā daba aizgrābj un raisa kaislas ilgas pēc brīvības.

Viņa uzsāka filozofijas studijas Bemē un Leipcigā. Garu izglīto arī bibliotēkas un mākslas muzeji, čakla valodu mācīšanās.

Kopš 1895.g. septiņpadsmit gadu vecuma viņa pazina Fēliksu Lūkinu, glītu un inteliģentu jaunu cilvēku, kurš pabeidzis Tērbatas universitāti un ārsta zināšanās papildinājies ārzemēs.

1901. gada 15. novembri abi salaulājās. Jaunā sieva pēc vīra gribas pameta studijas, cits pēc cita ar pāris gadu atstarpi piedzima Lūkinu bērni Silvija, Haralds un Ivars.

Fēlikss bija gudrs, iecienīts ārsts, Rīgas Latviešu ārstu biedrības dibinātājs. Antonija tika uzticēta vienīgi mājsaimnieces un bērnu mātes loma.

Antonijai nepietika ar mierīgo mājsaimnieces dzīvi, viņa bija dziļi domājošs un kaisli jūtošs cilvēks, kas gribēja kaut ko darīt, lai iznīdētu netaisnību. Pretruna starp jaunā gadsimta sniegtajām iespējām un sievietes- mātes pienākumu; laimīgas laulības realitāte nesaskanēja ar ideālas mīlestības alkām. Tonija izvēlējās rakstnieces ceļu, lai risinātu sieviešu problēmas.

Pirmie raksti presē paliek bez lielas ievērības. Fēlikss viņu neesot šajā cīņā atbalstījis.

1910. gadā pēc kādas asākas vārdu pārmaiņas ar Fēliksu Antonija aizbrauca uz Parīzi, lai Sorbonas universitātē turpinātu izglītošanos. Tur viņa apmeklēja ari žurnālistu skolu, mācījās rakstīt ievadrakstus.

Viņas veselība pasliktinājās, tomēr iespēja ceļot viņu sajūsmināja - brīvajā laikā tika apceļota Francija, Šveice, Itālija.

Kastaņolā viņa satika Raini un Aspaziju, kuriem dod novērtēt savus darbus. Literāti sadraudzējas uz mūžu.

Veselība turpināja pasliktināties - 1911. gada 21. janvārī Tonija izmisusi rakstīja Aspazijai:

"Redziet, es nesadzirdu neviena vārda. To es negaidīju, ka tik slikti man būs ar dzirdēšanu. "

1913. gadā iznāca Ivandes Kaijas romāns "Iedzimtais grēks". Viņa rakstīja:

Cilvēka personīgā laime vislielākā mērā atkarājas no tā, ciktāļ viņš atradis saskaņu mīlestībā. (Es šeit viscaur domāju tikai dzimumu mīlestību.) Mīlestība gan no visas pasaules dzejniekiem apdziedāta, bet viņas būtībā maz kāds lūkojis iedziļināties. Tas savā ziņā ir nepateicīgs uzdevums, jo mīlestība aizvien paliks neatrisināma sfinksas mīkla, cilvēka dvēseles lielākais, skaistākais noslēpums, tas maģiskais spēks, kas virza uz priekšu cilvēci, apgarodams individus ar lielām garīgām spējām, cīņas drosmi un uzupurēšanos līdz pašaizliedzībai. Bet līdz ar to mīlestība ir arī mūžīgi neizsīkstošs ciešanu avots. Šķiet, viens no cilvēces uzdevumiem būtu - atrast taisnāko ceļu uz laimi, pāri šīm ciešanām.

*

Manu darbu vadošā doma ir: ienest vairāk skaidrības un patiesības mīlestības dzīvē starp vīrieti un sievieti. Es stāvu uz tā viedokļa, ka dzimumu attiecībās vajadzīga absolūta patiesība, lielāka tolerance un zināma relatīva, attiecīga brīvība."

Tas satracināja latviešu lasītājus, kaitina moralizētājus. Seksualitāte tika tēlota kā dabiska dzīves parādība, kaismīgi aizstāvēta ideja, ka laulībai jābūt uz mīlestību un brīvu gribu dibinātai vīrieša un sievietes garīgai un miesīgai kopdzīvei. Taču pat Antonijas gudrais vīrs bijis pret romāna publicēšanu - tajā esot tīrā pornogrāfija, vairāk nekas...

Skandalozajai grāmatai seko nākamā - Sfinksa, kurā tēlota sieviete, kas mīlestībā meklē ideālu. Autore atzina, ka viņai nav pacietības noslīpēt tekstu līdz pilnībai - galvenais ir problēma, ideja.

1914.g. vasarā sākas 1. Pasaules karš un tas izjauca ierasto dzīves kārtību, arī uz laiku izšķīra Ivandi Kaiju no vīra un vēlāk arī no dēliem.

Kara laiku Ivande Kaija pavada Pēterburgā, Maskavā un Krimā, bet 1917. gadā kopā ar meitu atgriezās Rīgā

Fēlikss Lūkins bija dzelzceļa Rīga-Orla ārsts. Viņš ar dēliem dzīvoja Goļicinā, Pēterburgā, Krimā.

1918. gada 1. oktobrī Latvijā atgriezās Fēliks Lūkins, kopā ar dēliem, taču viņš bija smagi slims ar tuberkulozi. Pēc gada viņš aizbrauca ārstēties Davosas sanatorijā.

Bermonta uzbrukuma dienās Antonija iestājas Sieviešu palīdzības korpusā.

1919.g. 18. oktobrī, lai arī ir slima un praktiski neko nedzird,  Tonija sāka darbu Ārlietu ministrijas informācijas daļā, kur labi noderēja jaunībā apgūtā vācu, krievu, latīņu, franču un itāliešu valodas prasme.

Ivande Kaija kļuva arī par laikraksta Latvijas Sargs otro redaktrisi - mākslas un literatūras nodaļas vadītāju. Viņas ievadraksti spēja aizraut un sajūsmināt tautu.

Pati Ivande Kaija bija sajūsmā par Kārli Ulmani. Viņš rakstniecei bija cēlā personificējums: vienkāršs, īsti latvisks, sirsnīgs, skaidrs, bez viltus, godīgs.

1919.gada novembrī viņa organizēja „Latvju Sieviešu Zelta fondu”, kurā aicināja Latvijas iedzīvotājus ziedot savas vērtslietas, lai par tām būtu iespējams iegādāties ieročus, kara materiālus un pārtiku.

„Atdodiet valstij savu zeltu un dārgakmeņus, un sudrablietas, kuras kaunīgi slēpjat no atklātības. Atdodiet visu bez atlikuma! Ja Latvija pastāvēs, tad tā jums, kā līdztiesīgiem pilsoņiem, atdos visu atpakaļ ar uzviju savās saulainās dienās; ja tā nepastāvēs – tad tā izputēs, un tad jūs, kā citu tautu verdzenes, varēsat klāt savas galvas ar pelniem un slīgt klusās vaimanās. Un priekš kam tad jums vairs zelts, priekš kam senā godība. Dodat bez apdomas visu savu zeltu, lai Latvija var būt lepna uz savu sieviešu zelta fondu.”, 5.nobembra uzsaukumā rakstīja Ivande Kaija.

Fonds darbojās pilnīgā valdības aizbildniecībā, kaut formāli nebija ar to saistīts. Valsts nodarbojās arī ar saziedoto dārgmetālu apsargāšanu. Fonda līdzekļi veidoja pamatu Latvijas Bankas zelta rezervei.

1919. gadā Ivande Kaija uzsāka polemiku ar rakstnieku Pāvilu Rozīti, kurš prasīja rakstniekiem valdības subsīdijas drīz pēc Bermonta uzbrukuma Rīgai. Viņa uzskatīja, ka valdībai ir citi, svarīgāki uzdevumi: gādāt par armiju, ieročiem, siltumu un pārtiku.

"Man pat kauns par mūsu rakstniekiem, kad tie kā ubagi kliedz pēc dāvanām, vai tagad ir tas laiks?"

Dažreiz, lasot Ivandes Kaijas 1918.-1921. gadā sarakstītos rakstus, liekas, ka nejauši priekšā pagadījusies trešās Atmodas laikā (20. gs. astoņdesmito gadu beigās) publicētie gabali. Ļoti nacionālpatriotiski noskaņotās autores rakstos bieži pieminēts: "Latviju - latviešiem", "pašnoteikšanās", utt. Viņa konsekventi iestājās par Latvijas neatkarību no Krievijas, par Latvijas iztīrīšanu gan no melnajiem, gan no sarkanajiem mošķiem (vācu baroniem un komunistiem).


Taču tas nenozīmē, ka viņa atzītu tikai latviešus un nevienu citu. Ivande Kaija brīvi pārvaldīja vācu, franču, un, iespējams, arī citas valodas. Un, būdama no tā sauktajām pilsoniskajām aprindām, viņa varēja gan algot kalponi, gan iztikt bez tās. Kara laikā viņa pati visu mazgāja, saimniekoja, audzināja bērnus (vīrs daudzus gadus uzturējās Šveicē, kur ārstējas no tuberkulozes) un vēl paspēja gan rakstīt, gan piedalīties sabiedriskajā dzīvē.

"Par daudz grūti man ir tagad. Es nebaidos, ja liek arī ielas slaucīt sabiedriskajos darbos. Es aizvien esmu bijusi demokrātiska visā savā dzīvē un nevienu darbu neuzskatu par pazemojošu" - tā Ivande Kaija rakstīja 1919. gada 4. janvārī, raugoties uz lielu asins traipu pilsētas ielā - naktī tur bija notikusi kauja, degušas noliktavas.

Visai ironiska bija Ivandes Kaijas attieksme pret streikiem Latvijas neatkarības pirmajos gados:

"Streiki iet pār Latviju, streiko dzelzceļnieki, tvaikoņi, burtliči un nezin kas vēl. Tā mēs Jūrmalā esam nogriezti no pasaules: nav ne satiksmes, ne ziņu, nav arī šodien maizes un citas pārtikas, ko pieveda no Rīgas. Visi prasa divkārtējas algas. Protams, otrā dienā arī pārtika būs divas reizes dārgāka. Un tā to skrūvē arvien augstāk kā lielinieku Krievijā"

- viņa rakstīja savā dienasgrāmatā 1920. gada 6.jūlijā.

1921. gada 9. martā Ivande Kaija aizgāja no ikdienas darba redakcijā, paliekot tikai par laikraksta līdzstrādnieci.

1921.g.16. martā viņa sagaidīja mājās vīru, kas, atgriezies no Davosas sanatorijas  vesels, iekšēji ir pārvērties.

1921. gada 7. aprīlī Valmierā, noturot priekšlasījumu par sabiedriskiem un tikumiskiem dienas jautājumiem, Ivandi Kaiju ķēra trieka. Nepilnu četrdesmit piecu gadu vecumā rakstniece bija zaudējusi ne tikai dzirdi, bet arī runas, kustības spēju.

1924.g. pēc trīs gadu cītīgas ārstēšanās viņa varēja neveiklā gaitā staigāt, bet dzirdi un runasspēju neatguva. Labā roka paliek paralizēta, toties ar kreiso viņa spēja rakstīt diezgan labi un tādējādi varēja sazināties ar apkārtējiem.

Fēlikss Lūkins gādāja par Antoniju, bet daudz laika paņēma arī ārsta darbs un sabiedriskie pienākumi - viņš 1923. gadā dibināja Tuberkulozes biedrību, pabeidza iekārtot Biķernieku sanatoriju,

1926. gadā viņai kā sieviešu palīdzības korpusa darbiniecei un "Zelta fonda" dibinātājai tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

1930. gadā  Fēlikss tiekas ar Nikolaju Rērihu un līdz pat nāvei ir Rēriha biedrības vadītājs.

1934. gada 28. martā, saaukstējies ceļā uz mātes bērēm, Fēlikss Lūkins smagi saslima un mira. Ivandei palika vīra parādi. Palīdzēja dēls Haralds, kurš arī bija izmācījies par ārstu.

1940. gada pavasarī Ivande Kaija apmetās Lāčplēša ielas 23. nama 5. dzīvoklī.

1942. gada 6. janvārī laikrakstā Tēvija parādījās īss ziņojums:

"Ziemassvētku vakarā ceļā uz baznīcu, pārejot ielu, sabraukta rakstniece Ivande Kaija. Nesamaņā viņa nogādāta 1. slimnīcā, kur 2. janvārī pl.18 mirusi. Izvadīšana notiks svētdien pl.13 no Meža kapu kapličas

Izmantoti: M. Krekles publikācija, LU, news.lv, interneta materiāli

Avoti: news.lv, lursoft.lv, lu.lv

Vietas

Bildes Nosaukums Saites No Līdz Apraksts Valodas
1Universitas Tartuensis, Tartu UniversitāteUniversitas Tartuensis, Tartu Universitātemācījieslv

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Haralds LūkinsHaralds LūkinsDēls05.06.190608.02.1991
        2Paula HermanovskaPaula HermanovskaMeita00.00.188419.02.1980Citos rakstos Paula nav pieminēta, bet 27.02.1980 "Laiks" teikts, ka Paula ir Īvandes Kaijas meita. Meitas uzvārds norādīts - Millere.
        3Fēlikss LūkinsFēlikss LūkinsVīrs05.02.187528.03.1934
        4
        Tenis LūkinsSievas/vīra tēvs00.00.183827.11.1889
        5
        Marieta LūkinaSievas/vīra māte00.00.184122.02.1934
        6Teodors HermanovskisTeodors HermanovskisZnots14.02.188303.05.1964
        7
        Karolīne Šarlote LiepiņaSvaine00.00.186500.00.1957
        8Egīls HermanovskisEgīls HermanovskisMazdēls13.03.191807.08.1992
        9Gunārs HermanovskisGunārs HermanovskisMazdēls00.00.191404.01.1969
        10Vidvars HermanovskisVidvars HermanovskisMazdēls00.00.192200.11.1990
        11Askolds HermanovskisAskolds HermanovskisMazdēls00.00.191318.08.1967
        12
        Ilārija LūkinaMazmeita00.00.193900.00.2004
        13Marta SkulmeMarta SkulmeAttāls radinieks13.05.189003.01.1962
        14Kārlis SkulmeKārlis SkulmeAttāls radinieks00.00.188528.02.1928
        15RainisRainisDraugs11.09.186512.09.1929
        16AspazijaAspazijaDraugs16.03.186505.11.1943
        17Kārlis UlmanisKārlis UlmanisDraugs23.08.187720.09.1942
        18Lilita BērziņaLilita BērziņaPaziņa17.07.190327.05.1983
        19Vilis OlavsVilis OlavsDomu biedrs18.05.186728.03.1917
        Birkas