Ervīns Teodora dēls Rārs (Vladimirs Fjodorovičs Rārs) - Krievijas armijas pulkvedis, Krievijas-Japānas kara un balto kustības dalībnieks. Prinča Līvena palīgs  “Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienības” formēšanā, komandiera vietnieks.

Pēc 1917. gada boļseviku veiktā oktobra apvērsuma Krievijā, E. Rārs kaujās par Maskavu organizēja korpusa aizsardzību, vairākas dienas ar vecāko šķiru kadetu spēkiem aizstāvot kazarmas Lefortovā pret boļševikiem.

***

Dzimis Ārensburgā (Kuresārē), tirgotāju ģimenē (tēvs Teodors Rārs, māte- Luīze Karolīna Jūlija), luterānis.

1899. gadā absolvējis vietējo ģimnāziju

1901. gadā beidzis Maskavas (toreiz Aleksejevskoje) karaskolu,

Nozīmēts kā otrais leitnants 114. Novotoržskas kājnieku pulkam, kas bija dislocēts Jelgavā.

Krievu-Japānas kara laikā, brīvprātīgi devies un cīnījies  12. Velikolutskas kājnieku pulka rindās un tika ievainots pie Mukdenas.

Pēc tam dienējis Zlatoustā

Pirms pasaules kara bijis pasniedzējs 1. Maskavas kadetu korpusā un tur mācījis vācu valodu (kā arī Aleksejevska karaskolā) (fotogrāfija datēta ar šo laiku);

no 1915. gada komandēja bataljonu 4. Nesvižas grenadieru pulkā, kur

1916. gada maijā tika ievainots pie Baranovičiem. 

1. Pasaules kara laikā pārgājis pareizticībā un pieņēmis vārdu "Vladimirs".

Pēc 1917. gada oktobra apvērsuma E. Rārs kaujās par Maskavu organizēja korpusa aizsardzību, vairākas dienas ar vecāko šķiru kadetu spēkiem aizstāvot kazarmas Lefortovo pret boļševikiem.

Atrodoties artilērijas apšaudē un nesaņemot nekādus norādījumus no apgabala komandiera pulkveža Rjabceva, pulkvedis E. Rārs atlaida kadetus uz mājām civilā apģērbā, bet viņš pats pievienojās Kremli aizstāvošajiem kadetiem.

Kremļa kapitulācijas priekšvakarā viņš paslēpās, noskuva bārdu un kopā ar ģimeni 1918. gadā paspēja ar vācbaltiešu un latviešu vilcienu pārcelties uz Rīgu, kas toreiz atradās vācu okupācijā.

1919. gada janvārī, Sarkanās armijas veiktās Rīgas ieņemšanas priekšvakarā, viņš nosūtīja ģimeni uz Vāciju, un pats pārņēma jaunizveidotā Baltijas Landesvēra 3. rotas vadību.

Pēc atkāpšanās no Rīgas viņš pārcēlās uz Libavu (Liepāja) un ņēma dalību pie Viņa augstības firsta A. P. Līvena krievu brīvprātīgo vienības izveides un kļuva par koamndiera vietnieku.

1919. gada 18. martā Krievijas Līvena vienība kopā ar Baltijas Landesvēru ieņēma Jelgavu.

Apskatot pilsētas cietumu, E. Rārs saslima ar tīfu un nomira 1919.gada 16.aprīlī. Viņš tika apbedīts ar militāru godu Jelgavas krievu (pareizticīgo) kapos.

***

Nesenās jubilejas sakarā uzskatīju par piemērotu atcerēties kādu no aktīvajiem tajos pasākumos dalībniekiem. Oktobra kaujās ar boļševikiem Maskavā viens no pretošanās centriem bija Lefortovā, kur 1. Maskavas kadetu korpusa aizsardzību organizēja un vadīja pulkvedis Vladimirs Fedorovičs Rārs (un, kad situācija kļuva bezcerīga, viņam izdevās glābt kadeti piedalās kaujās, nodrošinot viņiem iespēju slēpties.) Sagadījās, ka viņa fotogrāfija (ievietota zemāk) bija starp manām vecmāmiņas atstātajām fotogrāfijām, bet uz tās nebija paraksta, un es nezināju, kas ir tajā attēlots, līdz uzgāju to pašu 1929. gadā izdotajā grāmatā Latvijā “līveniešu piezīmes”. Fakts ir tāds, ka V.F. Rāram bija jāspēlē kāda loma nākotnē.

1919. gada pavasarī pēc Mītavas (kur viņš savulaik sāka dienestu) atbrīvošanas no boļševikiem V.F. Rārs tur nomira no tīfa.

“Memo” (memuāru un citu materiālu krājums par Līvena vienības vēsturi) minēts, ka vienība bija “prinča Līvena un viņa palīga pulkveža R personīgā vadībā”. un ka “Mitavā nomira visu mīļotais pulkvedis R., un viņa vietā stājās kapteinis Didorovs” (kā ierasts emigrantu publikācijās, to personu vārdi, kuru radinieki vēl palikuši padomju teritorijā, nebija pilnībā nosaukti, un fotogrāfija tika parakstīta “Pulkvedis V. F.").

Iepriekš teiktajam varam piebilst, ka dzimis V.F. Rārs 1880. gada 23. janvārī Arensburgā,

Precīzs viņa nāves datums nav zināms, taču, spriežot pēc tā, ka Livenska vienība beidzot nostiprinājās Mitau 1919. gada 18. martā un pēc dažām citām detaļām viņš nomira aprīlī, visticamāk, pirms 16. datuma.

Un šī fotogrāfija nonāca manā īpašumā, jo V.F. Rārs bija manas vecmāmiņas tēva kolēģis, un viņi bija ģimenes draugi. 90. gadu sākumā tikos ar emigrantu žurnālistu G.A. Rāru (kura dēls tagad ir slavens vācu politologs) un jautāja, vai viņš zina par Rāru ģimeni, par kuru esmu dzirdējis no savas vecmāmiņas. Viņš izrādījās šīs ģimenes radinieks, un no viņa es uzzināju, ka Vladimira Fedoroviča pēcnācēji tolaik vēl bija dzīvi.