Anatols Leonīds Līvens bija Mežotnes muižnieks, firsts (Светлейший князь, kņazs, princis, grāfs), Krievijas Impērijas armijas virsnieks, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks.  

1919. gada 15. janvārī, Liepājā, rotmistra firsta Anatola Līvena vadībā tika nodibināta Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienība (Либавский добровольческий стрелковый отряд), plašāk pazīstama kā Līvena vienība. 

Sākot karadarbību vienībā bija 65 cilvēku.   

Vienībā pieteicās un karoja daudzi vācbaltiešu un arī Krievijas muižniecības pārstāvji, t. sk. 

• štābskapitāns N. Budbergs
• pulkvedis E. (V.) Rārs
• kapt. grāfs Medems
• barons Osten-Zakens
• barons G. Kleists
• barons K. Koskuls

Formējums tika iekļauts Landesvērā. Nodaļā bija tiesīgi stāties Krievijas armijā dienējošie karavīri, vai arī brīvprātīgie, neatkarībā no to nacionālās piederības. Vienībai drīzumā pievienojās viena Baltijas landesvēra rota un kapteiņa Didorova rota, tajā dienēja arī latvieši, piemēram, Artūrs Silgailis   Vācijas armijā dienējošajiem iestāšanas nodaļā bija liegta. Līdz ar to vienībā dienēja kā krievi, tā arī latvieši, vācbaltieši, igauņi, poļi u.c. Vienība bija pieņemta Krievijas armijas kārtība (ustavs), pakāpes, Krievijas nacionālais karogs, oficiālā valodā arī bija krievu.    

Līvena nodaļa bija Baltās kustības vienība, formāli iekļauta Ziemeļrietumu armijas (tā laikā Atsevišķais Ziemeļu korpuss Igaunijas armijas virspavēlnieka op. pakļautībā) kas tika dibināta ar primāro mērķi - cīnīties pret boļševismu. Politisko jautājumu ietvaros vienība pieturējās pie "nenoteiktības", t.i. pēc boļševiku sakāves Krievijas nākotni paredzot lemt Krievijas Satversmes sapulē. Šī nostāja tika pierādīta arī pēc 16. aprīļa Niedras apvērsuma, kad A. Līvens un Jānis Balodis saņēma aicinājumu stāties jaunās valdības (direktorijas) vadībā, tomēr abi atteicās. Līdzās latviešu un vācu vienībām, līvenieši piedalījās Ventspils, Kuldīgas, Tukuma, Jelgavas, Rīgas un citu pilsētu atbrīvošanā.  

1919. gada 24. maijā, īsi pēc Rīgas atbrīvošanas, kaujā ar PSRS iebrucēju atkāpjošos Sarkanās armijas vienībām pie Garkalnes tika smagi ievainots pats A. Līvens, kļūstot par invalīdu līdz mūža beigām.  

1919. gada 6. jūnijā Līvena vienība tika pārveidota par krievu brīvprātīgo korpusu, kurā bija ap 4000 karavīru.  

Līvens aizliedza savai karaspēka vienībai piedalīties Cēsu kaujās pret Igaunijas armiju un Ziemeļlatvijas brigādi, un šīs neitralitātes dēļ Līvena vienība vēlāk bija to vienību starpā kas sagaidīja Pagaidu valdību, goda sardzes ietvaros.  

No 1919. gada 2. jūlija, pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas, Līvens īsu laiku bija jaunizveidotās "Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas komandieris", kurā viņa korpusam pievienojās vēl divas krievu brīvprātīgo vienības: "Kavalērijas ģenerāļa grāfa Kellera vārdā nosauktā partizānu vienība" Pāvela Bermonta-Avalova vadībā un pulkveža Virgoļiča brigāde  

1919. gada 9. jūlijā firsta Līvena daļas saņēma ģenerāļa Judeņiča pavēli doties uz Narvas fronti, lai pievienotos Ziemeļrietumu armijas plānotajam karagājienam uz Petrogradu. Bermonta-Avalova un Virgoļiča komandētās daļas Jelgavā un Šauļos atteicās doties prom no Latvijas, izstājās no Līvena korpusa un nodibināja "Kavalērijas ģenerāļa grāfa Kellera vārdā nosaukto Rietumu brīvprātīgo korpusu".  

1919. gada jūlija beigās karaspēka daļa (ap 2100 cilv.) tika nosūtīta uz fronti Narvā, savienojoties ar Krievijas Ziemeļrietumu brīvprātīgo armiju, kļūstot par tās elitāro formējumu, rudenī nonākot Petrogradas pievārtē.  

Līvena 5. kājnieku divīzija līdz 1919. gada decembrim cīnījās Judeņiča Ziemeļrietumu armijā pie Petrogradas.  

Starpkaru laikā pats Līvens kļuva par Latvijas pilsoni un daudzi ziemeļrietumnieki kļuva par krievu pretboļševistiskās kustības galveno dzinējspēku Latvijā un Igaunijā.

Viņa brāļa mazdēls Anatols Līvens (Peter Paul Anatol Lieven, 1960) ir pazīstams prokrievisks un prokremlisks britu žurnālists un politologs.

(Fragmenti: A. Gusačenko, u.c.)