Pēteris Radziņš

Krievijas Impērijas armijas štāba pulkvedis, Latvijas armijas ģenerālis. 1919. gada oktobrī no Polijas atgriezies Latvijā un jau 27. oktobrī iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku, uzņemoties šo amatu brīdī, kad bermontieši bija jau ieņēmuši Pārdaugavu.

***

Dzimis Lugažu pagastā Jaunvīndedzēs. Izglītojies Lugažu draudzes skolā, Valkas pilsētas skolā un Valkas Nelsona reālskolā.

Vecākiem trūcis līdzekļu Pētera skološanai, kādēļ tēva brālis Krišjānis viņu pieņēmis uz laiku pie sevis, Biržos, Lietuvā

1896. gadā pirmais mēģinājums iestāties armijā neizdevās, jo 16 gadu veco jaunekli neuzņēma nepilngadības dēļ. Pēc divu gadus ilgās zināšanu apguves mājās, viņš kopā ar kādu savu radinieku un skolas biedru Metuzālu (krita Pirmajā pasaules karā kā kapteinis) devās uz Pleskavu, kur kadetu korpusā nokārtoja brīvprātīgā (t. s. savvaļnieka) pārbaudījumu.

Ģenerāļa P. Radziņa piemiņas pasākums Rīgas Brāļu kapos

1898. gadā iestājies krievu armijā kā brīvprātīgais, dienējis 112. Urālu kājnieku pulkā Kauņā, pēc gada komandēts uz Viļņas junkuru skolu.(NB! Krievijas armijā brīvprātīgajiem kadetiem bija ievērojamas privilēģijas, jo vairums brīvprātīgo bija aristokrātu dēli. Piemēram, astoņpadsmitgadīgajam Radziņam jau kopš apmācības sākuma tika nodrošināta atsevišķa istaba un zaldāts kā apkalpotājs. Tikai atsevišķos kursos, kadetam Radziņam nācās istabiņu dalīt ar 5 citiem kursantiem (no tiem vēl 1 bija latvietis) un ar 1 apkalpotāju uz 6)

Studiju laikā uz 3 mēnešiem no kursa izslēgts par alkohola lietošanu (visa vienība iepriekšējā vakarā bija dzērusi alu, taču izslēdza tikai viņu)

1901. gadā ar izcilību beidzis Viļņas junkuru skolu, dienestu turpinājis 24. Simbirskas kājnieku pulkā.

1904. gadā pats pieteicies un krievu- japāņu kara laikā norīkots uz Mandžūrijas armiju.

10. Sibīrijas Omskas pulka sastāvā piedalījies vairākās kaujās, lai gan pārsvarā uzraudzījis infrastruktūras izbūvi un uzturēšanu.

1907. -1910. mācījies Ģenerālštāba akadēmijā, pēc tam dienējis 32. Kremenčugas kājnieku pulkā Varšavā.

 Dr. hist. Ē.  Jēkabsons raksta: 

„Acīmredzot jaunais poručiks kara laikā ar japāņiem un arī pēc tā bija izcēlies ar savu militāro talantu, jo jau 1907. g. 20. augustā viņš tika komandēts kārtot iestājeksāmenus prestižākajā Krievijas militārajā akadēmijā Pēterburgā, kur konkurss bija tik liels, ka tika uzņemts tikai vidēji katrs trīsdesmitais kandidāts. P. Radziņš spīdoši izturēja abu pakāpju eksāmenus (sākotnēji – pie sava kara apgabala štāba, vēlāk – pašā akadēmijā) un 15. oktobrī tika ieskaitīts akadēmijas jaunākajā klasē kā klausītājs. 

1912. gadā pārcelts uz Ģenerālštābu, iecelts par Ģenerālštāba adjutantu 38. kājnieku divīzijas štābā, vēlāk piekomandēts aviācijas karaspēkam.

1. Pasaules kara sākumā bijis 38. divīzijas vecākais adjutants.

Kaujās piedalījies no 1914. gada augusta, cīnījies pie: 

  • Komarovas,
  • Varšavas,
  • Ravkas,
  • Lodzas,

no 1915. gada sākuma pie: 

  • Prasnišas,
  • Mlavas ,

1915. g. apr.-maijā pie 

  • Šauļiem-
  • Jelgavas raj. 

1915. gada 18. maijā iecelts par Novogeorgijevskas cietokšņa ģenerālštāba nodaļas priekšnieku, piedalījies cietokšņa aizstāvēšanā līdz 5. augustam, kad aeroplānā izlauzies no ielenkuma.

Iecelts par Rietumu frontes štāba sevišķu uzdevumu virsnieku, tā paša gada oktobrī kļuvis par 8. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štāba priekšnieku.

1916. gada 1. martā pārcelts tādā pašā amatā uz 61. kājnieku divīziju, kur dienējis līdz kara beigām. 

Apbalvots ar:

  • Staņislava II, III šķ.,
  • Annas II, III, IV šķ.,
  • Vladimira IV šķ. ordeņiem.

Daži augstākie apbalvojumi netika saņemti revolūcijas dēļ.

1917. g. maijā paaugstināts par ģenerālštāba pulkvedi.

Pēc mobilizācijas 1918. gadā kādu laiku palicis Rumānijā, martā iestājies Ukrainas armijas Ģenerālštāba pārvaldē, kur dienējis līdz hetmaņa Skoropadska krišanai.

Pēc tam iestājies Ukrainas Tautas armijas (Petļuras) Ģenerālštāba dienestā, kur palicis līdz 1919. gada septembrim.

 „Krievija, zaudējot Ukrainu, zaudē pusi no sava spēka un paliek pilnā vārda nozīmē par Āzijas valsti. Ukrainai nav nekas vajadzīgs no Krievijas un, būdama patstāvīga, tā sāktu spēlēt lielu lomu visā Eiropas politikā. Krievija bez Ukrainas, turpretim, zaudē visu savu lomu Eiropā (..), ja Baltijas valstis turas ciešā savienībā, tad šo valstu kopējo spēku nevar ignorēt. Pie Baltijas valstu spēka nozīmes vislielāko lomu spēlēs Ukraina: ja tā būs atdalīta no Krievijas un vēl pievienosies Baltijas valstu savienībai, tad savienotais spēks būs pietiekošs priekš patstāvīgas aizsargāšanas, šim spēkam nedrīkstēs uzbrukt. Tātad varam teikt, ka Ukrainas liktenis izšķirs arī Baltijas valstu likteni.”

P. Radziņš

Latvijā atgriezies 1919. gada rudenī un jau 27. oktobrī iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku, uzņemoties šo amatu brīdī, kad bermontieši apdraudēja Rīgu.

Kā štāba priekšnieks vadījis visas Rīgas, Zemgales un Latgales atbrīvošanas kaujas.

1920. gada 5. februārī paaugstināts par ģenerāli.

Nopelni Latvijas kaujās : 

1919. gada 11. novembrī kad ar armijas rīcībā esošajiem tehniskiem līdzekļiem nebija iespējams ievākt vajadzīgās ziņas tālāko operāciju plāna sastādīšanā, aktīvi piedalījās tiešā izlūkošanā Pārdaugavā un, personiski piedalīdamies kaujā, sekmēja bermontiešu galīgu satriekšanu. 

Radziņš izstrādāja arī operāciju plānu Latgales atbrīvošanai no lieliniekiem; pēc savas ierosmes sagrupēja karaspēka daļas mūsu armijas kreisajā spārnā tā, ka tas izšķiroši iespaidoja kauju gaitu visā frontē un ļāva ar maziem zaudējumiem ātri atbrīvot visu Latviju no ienaidnieka.

1920. gada 13. augustā pēc Ministru kabineta lēmuma apbalvots ar LKO III šķ. un reizē iecelts par LKO domes pirmo locekli.

1927. gadā apbalvots arī ar LKO II šķ. Ievēlēts par domes sekretāru.

Ārpus dienesta 

"Pēc paša vēlēšanās" no karadienesta atvaļināts 1920. gada 29. oktobrī.

1920.gada oktobrī P. Radziņu atvaļināja no armijas ar oficiālo iemeslu „pēc paša vēlēšanās”. Patiesais iemesls atvaļināšanai bija tā dēvētā „vrangeliāde”. Latvijā esošie krievu baltgvardu virsnieki bija nelegāli organizējušies, lai pārietu ģenerāļa Vrangeļa rīcībā Krievijas dienvidos vai Savinkova rīcībā Polijā. Nekādu īpašu seku kustībai nebija, Latvijas valdība par to nezināja, taču Satversmes sapulces sociāldemokrātu frakcijai izdevās panākt Radziņa atkāpšanos. Ģenerālis tiešām bija informēts par šo vervēšanu, taču bija uz to pievēris acis.

Pēc atvaļināšanas P.Radziņš nodarbojās ar militāro publicistiku: tapa darbs „Latvijas atbrīvošanas karš”, mācību grāmatas „Stratēģiskās problēmas pēc pasaules kara piedzīvojumiem”, „Rezerves daļu daudzums un sastāvs” u.c. Viņš darbojās par lektoru Kara skolā un virsnieku kursos.

Piedalījies virsnieku militārajā sagatavošanā - bijis lektors karaskolā, kara aviācijas skolā, virsnieku kursos.

Sarakstījis grāmatu "Latvijas brīvības karš" (1. d. "Cīņas pret Bermontu", 2. d. "Latgales atbrīvošana").

1924. gada 23. februārī ar Valsts prezidenta pavēli iecelts par Latvijas armijas komandieri. Šo amatu pildījis līdz 1928. gada 25. aprīlim, kad iecelts par Kara akadēmisko kursu priekšnieku.

1924. gadā februārī viņš atkal tika ieskaitīts dienestā kā armijas komandieris. Īpašu vērību P. Radziņš, apzinādamies modernā kara prasības, pievērsa Latvijas armijas tehnisko daļu modernizēšanai.

1925. gadā viņš uzsāka kara aviācijas attīstības programmu, lai palielinātu kaujas lidmašīnu skaitu līdz 100 – taču tas neatkarīgu apstākļu dēļ tas netika realizēts.

Radziņš palika amatā līdz 1928. gada aprīlim, kad atkal „pēc paša vēlēšanas” tika atvaļināts no armijas. Iemesls šoreiz bija sociāldemokrātu izraisītais skandāls sakarā ar Armijas komandiera štāba operatīvās daļas virsleitinanta Ikšes darbību.

1927. gada rudenī viņš kopā ar citiem virsniekiem bija izplatījis baumas par to, ka P. Radziņš un daži citi ģenerāļi gatavo valsts apvērsumu cenšoties nepieļaut Latvijas un PSRS tirdzniecības līguma noslēgšanu. Tās bija muļķības, Ikši atvaļināja no armijas, taču kreisie politiskie spēki apvainoja Radziņu reakcionāros uzskatos un līdzīgas pārliecības virsnieku pulcēšanos štābā. Sarūgtinātais ģenerālis aizgāja no armijas. Viņa uzskati patiešām bija nacionāli un pretkreisi. Vēsturnieks E.Andersons to skaidro ar ģenerāļa nespēju samierināties ar demokrātijas īpatnībām – attiecinot atsevišķus trūkumus uz visu demokrātiju kā tādu.

Vēl agrāk – 1922. gadā Radziņš bija saistījies ar galēji labējo organizāciju ”Latvijas nacionālo klubu”, kļūstot par goda „virsaiti”. Oficiāli nevienā politiskā organizācijā iestāties viņš nevarēja, jo 1924. gada, atgriežoties dienestā, viņš no kluba izstājās sakarā ar aizliegumu karavīriem sastāvēt politiskajās organizācijās. Starp citu, tieši P.Radziņš bija iniciators aizliegumam militārpersonām sastāvēt politiskajās organizācijās (1921.gada likums), jo uzskatīja, ka politikas iejaukšanās armijas dzīvē var beigties ar armijas un valdības konfrontāciju.

Latvijas Republikas laikā apbalvots ar

  • TZO I šķ.,
  • Polijas ordeni "Virtuti Militari",
  • Igaunijas Brīvības krustu,
  • Somijas Baltās Rozes I šķ.,
  • Francijas Goda leģiona komandiera ordeņiem,
  • Zviedrijas Šķēpa ordeņa lielkrustu.

1924. gadā piešķirtas Smārdes ūdensdzirnavas.

Miris Rīgā. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.

***

...Sociāldemokrātu līderi Satversmes sapulcē asi uzstājās pret ģenerāli Radziņu, cenšoties viņu maksimāli nomelnot: „Apvainodams Satversmes sapulces vienu daļu, ka tā pret sociāldemokrātu interpelāciju reaģējot ar mugurkaula smadzenēm,

J. Celms, kura runu uzņēma ar ilgiem aplausiem no kreisā spārna, starp citu sacīja:

„Ir minētas noteiktas personas, pret kurām mēs prasām, lai tiktu vesta visstingrākā izmeklēšana, un kuras lai neizbēgtu pelnītam sodam. Šī noziedzība gājusi pat tik tālu, ka minētā štāba vienai atbildīgai personai ir bijusi sava ārējā politika. Vienu ārējo politiku ir vadījis ārlietu ministrs Meierovica kungs, otru – štāba priekšnieks Radziņa kungs. Abas šīs politikas galu galā izrādījušās par Latvijas demokrātiskai valstij naidīgām, izrādījušās par noziedzīgām, un es gribu teikt – par Latvijas demokrātisko interešu nodevīgām politikām” (L.S.Sap.stenogr. 1257.l.p.)”[1].

Par kādām „demokrātiskām vērtībām” patiesi iestājās sociāldemokrāti var spriest pēc cita šīs partijas biedra Fr. Mendera runas Satversmes Sapulcē:

„Radziņa kungs, kurš ieņem atbildīgu vietu štābā, pie kam šai atbildībai nav tikai militārs raksturs vien, bet arī zināms politisks raksturs, nav parūpējies, vai patiešām notiek tas, par ko rakstīts Derentāla vēstulē. To Radziņa kungs nav uzskatījis par vajadzīgu ziņot štābam un nav uzskatījis par vajadzīgu ziņot ārlietu ministram. (..) Mums, sociāldemokrātiem, uzstājoties pret Vrangeļa armiju, ir arī vēl revolucionārs pienākums. Ja lieta iet par revolūcijas aizstāvēšanu, kurā ir piliens mūsu Latvijas strādniecības darba un vesela jūra strādniecības asiņu, tad mēs iesim kopā ar Krievijas padomju valdību”[2].

Diemžēl kreisie spēki savu panāca un ģenerālim bija jāaiziet. Vēlāk, jau tālajā 1942. gadā pulkvedis G. Grīnbergs [3] skarbi un kodolīgi raksturoja ģenerāļa P.  Radziņa atstādināšanu no amata:

„Ievērojot šīs Radziņa izcilās zināšanas un spējas, nav brīnums, ka viņš kara laikā ieņēma visai atbildīgus amatus krievu ģenerālštābā. Atgriezies Latvijā un stājies virspavēlnieka štāba priekšgalā, Radziņš ar savu lietpratīgo un drosmīgo vadību krasi ietekmēja mūsu spēku tālāko kauju norisi. Bet tiklīdz bija apklusuši pēdējo kauju trokšņi, Radziņu padzina no armijas: moris savu pienākumu bija izpildījis, moris varēja iet. (..) Viens no daudzajiem ģenerāļa Radziņa „grēkiem”, kuru dēļ viņu atvaļināja no armijas, bija tas, ka viņš bija atvieglojis krievu emigrantiem izceļošanu no Latvijas, no kuriem daži tad, sekojot savam cara virsnieka pienākumam, bija iestājušies pretlielinieciskās armijās. Tāda Radziņa rīcība bija visai apsveicama, jo tā atbrīvoja mūsu izpostīto zemi no sveša elementa un bez tam stiprināja fronti, kas bija uzsākusi nevienādu cīņu pret jau toreiz bīstamo kultūras ienaidnieku. Bet mūsu komunistiem un viņu līdzskrējējiem, saprotams, tas nepatika, un Latvijas valdība pakalpīgi izpildīja viņu vēlējumus un upurēja Radziņu

[1] Jāņa Lavenieka atmiņas, kas publicētas 1960. gadā trimdā, korporācijas „Tervetia” izdevumā.

[2] Turpat..

[3] Ē. Jēkabsons. Ģenerālis Pēteris Radziņš. Tēvijas Sargs, Nr. 5 (2005, maijs), 28.-30.lpp. 38 

Avoti: sargs.lv, lkok.com

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Kārlis RadziņšKārlis RadziņšTēvs00.00.184700.00.1937
        2Jānis RadziņšJānis RadziņšBrālis00.00.1871
        3Žanis BahsŽanis BahsDarba biedrs, Padotais06.10.188516.10.1941
        4Jānis KurelisJānis KurelisDarba biedrs, Studiju biedrs, Cīņu biedrs06.05.188205.12.1954

        5Jānis EzeriņšJānis EzeriņšDarba biedrs17.11.189416.03.1944
        6Jānis BuividsJānis BuividsDarba biedrs08.12.186402.04.1937
        7Jānis BalodisJānis BalodisKomandieris20.02.188108.08.1965
        8Pavlo SkoropadskyiPavlo SkoropadskyiKomandieris03.05.187326.04.1945
        9Simons PetļuraSimons PetļuraKomandieris23.05.187925.05.1926
        10Voldemārs OzolsVoldemārs OzolsPadotais17.10.188412.07.1949
        11Jānis ĶīselisJānis ĶīselisPadotais23.03.189700.00.1944
        12Kārlis EzeriņšKārlis EzeriņšCīņu biedrs28.08.186829.09.1934
        Birkas