Voldemārs Ozols

"Ozols ar ģēnija skatu pārredz visu cīņas turpmāko gaitu. Viņš garā paredz, kā vācieši tiek galīgi sakauti un ka tiem būs jābēg no Kurzemes prom uz Vāciju. Tā to var tikai liels, īsts karavadonis."

"Jaunākās Ziņas" 1919. gada 15. novembrī, tikko pēc kaujām ar bermontiešiem

---

"Avantūrists, tas ir vārds, kas vispareizāk apzīmē pulkvežleitnantu Ozolu. Visā viņa darbībā redzamas tikai tieksmes uz avantūrām, pat mūsu valstij un tautai naidīgām avantūrām."

"Brīvā Zeme" 1934. gada 12. aprīlī, pēc Ozola sāktās izmeklēšanas par korupciju Saiemā

---

Voldemārs Ozols - viens no starptautiski zināmākajiem latviešu virsniekiem, latviešu strēlnieks, stratēģis, taktiķis, mititārais teorētiķis. Latvietis, kurš ir uzvilcis sešu armiju virsnieku formas tērpus, karojis piecos karos, divas reizes saņēmis spriedumu par nāvessodu. Neatkarīgi no 6 valstu armijām, kurās V. Ozols karoja, viņš tomēr ir bijis konsekvents- vienmēr karojis pret vāciešiem un muižniecību.

Latvijas vēsturē ir ierakstītas viņa plānotās Ziemassvētku, Juglas, Cēsu un pret Bermontu vērstās kauju operācijas.

  • Ziemassvētku kaujās (1916. gada 23. – 29. decembris) V.Ozols plānoja kaujas, parādīja varonību un saņēma virsnieku Georga (Jura) krustu.
  • kaujās par Rīgu pie Juglas (1917. gada septembris) – latviešu strēlnieki izglāba XII armiju no vācu ielenkuma.
  • Cēsu kaujās (1919. gadā pie Cēsīm) bija apvienoto igauņu un latviešu daļu štāba priekšnieks.
  • Bermontiādē (1919. gada oktobris – novembris) bija Rīgas aizstāvju štāba priekšnieks, izstrādāja Bermonta spēku ielenkšanas plānu Torņakalnā, sadarbojoties ar angļu – franču kara eskadru

Grāmatas (biogrāfijas) teksts internetā

Dzimis 1884. gada 17. oktobrī Mogiļevas guberņā, Vidrejas latviešu kolonijā. Luterānis. Tēvs - kokvirpotājs,  māte - bezzemniece, kalpone.

1891. gadā ģimene pārcēlusies uz Maskavu, bet 1895. gadā atgriezās Rīgā.

Strādāja par ķieģeļu pienesēju celtniecībā, kad paaugās - palīgstrādnieks čuguna lietuvē. 1902. gadā absolvēja imperatores Katrīnas II vārdā nosaukto Rīgas pilsētas skolu un sāka strādāt dzelzceļa stacijā "Aleksandra vārti" (mūsd. Zemitāni) par dzelzceļa strādnieku. Nokārtoja dienesta eksāmenus, kas deva tiesības kļūt par kantoristu. 1904. gadā iestājies Latvijas Sociāldemokrātiskajā partijā.

1904. – 1907. Viļņas junkuru kājnieku skolā un beidz to ar 1. pakāpi kā podporučiks

1907. – 1911. dienējis 8. Maskavas grenadieru pulkā (8-й гренадерский Московский великого герцога Мекленбург-Шверинского Фридриха полк), kas bija dislocēts Tverā.

24.03.1910. paaugstināts par praporščiku

1911. – 1914.  iestājies, bet 1914. gada 15. maijā ar izcilību un pirmās pakāpes diplomu absolvējis Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju (Императорская Николаевская военная академия) pilnu kursu kā 1. kategorijas aboslvents, štabkapteinis (24.03.1914.)

1914. gada 15. maijā 30 gadu vecumā Voldemārs Ozols pabeidz Imperatora Nikolaja kara akadēmiju ( 1. pakāpē), saņem 3. šķiras Svētā Staņislava ordeni. Viņa vārds iekalts akadēmijas izcilāko absolventu marmora plāksnē, kas izvietota goda vietā mācību iestādē pie centrālās sienas

1914. – 1915. Kaukāza kara apgabala štābā Tiflisā un 4. armijas korpusa štābā. Bijis Krievijas valdības pilnvarotais, organizējis armēņu pašaizsardzības spēkus (>25,000 vīru) pie Vanas. Izstrādājis vairākus sekmīgus kauju operāciju plānus, kuru rezultātā ne tikai noturējis armēņu pozīcijas Krievijas robežās, bet ieņēmis tai skaitā Turcijas teritoriju līdz pat 150lm dziļumā. Viņa organizētie armēņu pašaizsardzības spēki kļuva par pamatu neatkarīgās Armēnijas armijai. Savulaik bijis uzcelts piemineklis Armēnijā.

Drīz Ozolu steidzami izsauca uz Tiflisu un... apbalvojuma vietā par sekmīgo kaujas operāciju taisījās ielikt cietumā. Izrādījās, no Krievijas armijas ģenerālštāba bija pienākusi komanda sodīt štabkapteini Voldemāru Ozolu par pilnvaru pārsniegšanu kā valdības pārstāvja turku frontē. Viņš pārkāpa Krievijas impērijas praksi par iekaroto zemju apgūšanu: gar robežu vajadzēja izvietot krievu kazakus, nevis izmantot šo zemju nacionālos spēkus. Taču Ozolu tiesai nenodeva, bet izdomāja priekš viņa daudz stingrāku sodu, nekā cietums. Zem vācu ģeologa izskata dzelzceļa celtniecībā viņu ar biedriem nosūtīja izlūkos Erzerumas apkārtnē. Turku armijas aizmugurē Ozols pavadīja divus mēnešus un atgriezās ar detalizētām kartēm par nocietinātiem cietokšņiem. Ar to pašu viņš deva savu artavu Erzerumas operācijas izstrādāšanā (kā Kaukāza frontes Virspavēlnieka štāba darbinieks). Ozola zīmējumi tika ievietoti mācību līdzekļos par Erzerumas operāciju.

Erzerumas ieņemšana bija viens no vislielākajiem krievu armijas panākumiem Kaukāza frontē un ģenerāļa Judeniča viens no ievērojamākiem panākumiem, kura veiksmi noteica Ozola precīzi veiktie izlūkošanas un kartogrāfijas materiāli.

31.10.1915. Kaukāza frontes ģenerālštāba izlūkošanas daļas vecākais adjutants Ozols tika pārcelts uz Rietumu frontes 4. armiju, 55. divizijas štābu

1915. – 1917. 2. Latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieks, kapteinis

1916. gada 19. februārī pēc paša pieprasījuma pārcelts uz latviešu strēlnieku daļām, kur pēc ierašanās ieskaitīts 5. bataljonā, pēc tam pārcelts uz 8. Valmieras bataljonu, bet 1917. gadu sagaidīja 5. Zemgales pulkā.

Kopš 1916. gada oktobra 2. latviešu strēlnieku brigādes vecākais štāba adjutants, t.i. štāba priekšnieks (līdz 09.1917.), visa gada garumā piedalās visās brigādes kaujās.

1916. gada rudenī piedalās operācijas plāna izstrādē, kurš iegāja vēsturē zem nosaukuma „Ziemassvētku kaujas 1916. – 1917. gadā”, kuru gaitā izcēlās ar personīgu drosmi un organizatora īpašībām, stādīts apbalvojumam un paaugstināts dienesta pakāpē.

„Ar XII armijas pavēli šā gada 13. februāra ar Nr. 161 apbalvots ar Svētā Georgija 4. pakāpes ordeni no Ģenerālštāba vecākais štāba adjutants man uzticētajā brigādē Štābkapteinis OZOLS par to, ka 1916. gada kaujās no 23. – 15. decembrim Babītes gūstekņa saņemšanu  kāpas nosaukums kaujas darbības rajonā] pašaizliedzīgi un zem spēcīgas pretinieka uguns izveda rindu apkārtnes rekogniscēšanu, uz kuru pamata tika sastādīts 25. decembra uzbrukuma plāns, kurš beidzās ar spīdošiem panākumiem. Kad man uzticētā brigāde pārrāva pretinieka dzeloņstiepļu žogus un ielauzās to ierakumos uz rietumiem no Mangaļu meža, štābkapteinis OZOLS rekogniscēja personīgi ierakuma aizmugurē apkārtni un virzienā uz dienvidiem un, noskaidrojis, ka pārrāvumu vajag piesegt dienvidaustrumos, viņš personīgi izveda pārrāvumu un nolika vietā 10. Sibīrijas pulka bataljonu, kas vēlāk, kā izrādījās, nodrošināja latviešu brigādi no ielenkuma, tā kā pretinieks izveda vairākus uzbrukumus tieši uz šo bataljonu. 25. decembrī, kad tika nolemts uzbrukt pretiniekam Babītes frontē, štābkapteinis OZOLS naktī, pavisam svešā apkārtnē, izveda personīgi 53. Sibīrijas strēlnieku pulku šaurā pārrāvumā un pārgājis ar bataljonu pa maz aizsalušu purvu ap 5 verstīm zem ienaidnieka krustuguns, nolika šo pulku izejas pozīcijās un pareizi to novirzīja viņam norādītajā frontē. Vēlāk viņš izveda 3. latviešu Kurzemes strēlnieku pulku, kas tika izvirzīts 53. pulka flangu nodrošināšanai. Štābkapteinis OZOLS izrādīja varonību, bezbailību, apkārtnes zināšanu un teicamu orientēšanos, kas palīdzēja visas operācijas sekmēm gūstekņa iegūšanā.

2. latviešu strēlnieku brigādes komandieris pulkvedis Auzāns”.

No 02.04.1917. kapteinis.

Krievijas impērijas dienestā apbalvots ar:

  • 1., 2., 3., 4. šķiras sv. Staņislava ordeņiem,
  • 2., 3., 4. šķiras sv. Annas ordeņiem,
  • 5. šķiras sv. Vladimira ordeni,
  • 4. šķiras sv. Jura ordeni.

1917. – 1918. Apvienotās deputātu padomes priekšsēdētājs latviešu strēlnieku pulkos (Iskolastrel).

*

II latviešu strēlnieku kongress notika 1917.g. no 25. līdz 30. maijam. Šis kongress kļuva par viskrievijas notikumu, bet varbūt, arī pasaules mēroga. Kongresā piedalījās 226 ievēlēti deputāti no strēlniekiem un milzīgs daudzums viesu, tajā skaitā kara ministra Kerenska pārstāvis un redzamākie latviešu boļševiku vadoņi.

Par kongresa priekšsēdētāju ievēlēja štābkapteini V. Ozolu. Atklājot kongresu, viņš pēc kritušo biedru pieminēšanas runas un sēru marša aicināja pieņemt kopējo platformu uz lozunga pamata: „Miers bez kontribūcijām un aneksijām!” 

 Ar „Urā!” saucieniem delegāti sagaidīja XII armijas komandieri ģenerāli Radko Dmitrijevu. Viņš savā apsveikumā uzlielīja latviešu strēlnieku varonību, īpaši Ziemassvētku kauju laikā. Viņš šaubījās par drīzu revolūciju Vācijā un uzaicināja nenomest ieročus. Savu runu ģenerālis beidz ar vārdiem: „Lai dzīvo Latvija – varoņu zeme! Urā!”

V. Ozols uzstājās ar plašu ziņojumu par Iskolastrela darbību, pasvītrojot latviešu strēlnieku un virsnieku vienotību, brīdinot par anarhijas briesmām.

*

1917.g. 4. augustā sākās latviešu strēlnieku IV kongress. Tajā Ozols nepiedalījās. Jau pirmajā dienā kongresā nosodīja presē izteiktos apvainojumus pret Ozolu par viņa atbalstu boļševikiem. Kongress pieņēma rezolūciju izsakot Ozolam „atzinību un nedalītu uzticību”. Pats Ozols nespēja samierināties nedz ar armijas sagrūšanu, nedz  boļševiku centieniem uzurpēt varu. Pēc viņa domām, tikai tautas vienotība, stingra organizācija un demokrātiska disciplīna nodrošinās revolūcijas uzvaru, tajā pat laikā, kad politisko partiju brāļu karš ”tuvina mūs pilsoņu karam un diktatūrai”:

V. Ozols rakstīja:

            „Es pieliku visus spēkus, lai revolucionārā kustība vismaz starp strēlniekiem ietu pa stingru parlamentārisma ceļu. (...) Pilnīgi pieļauju, ka savā ārkārtīgi grūtajā darbā, kura karstākais punkts bija 1917. gada maijs, es arī pieļāvu kādu kļūdu. (...) Mana vienīgā doma un cenšanās bija glābt tautu no sašķelšanās, no asiņainām savstarpējām sadursmēm klasu principa dēļ.. Mēs dzīvojam Babilonijas torņa celšanas apstākļos. (...) mēs slīdam arvien tuvāk anarhijas jūrai, asinīm un badam”.

Pārvēlēts amatā pēc boļševiku apvērsuma 1917. gada novembrī , taču no amata atkāpies un nodevis pilnvaras citam latvietim (vēlākajam PSRS izlūkdienesta darbiniekam Oskaram Stīgam). Aizejot no Iskolastrela, Ozols atgriezās XII armijas štābā. Ozols prata izbēgt no asiņainām sadursmēm starp karavīriem un virsniekiem latviešu daļās, prata izbēgt Pavēles Nr. 1 sekām un saglabāt strēlnieku kaujas spējas. Ar to pašu viņš negribot saglabāja latviešu strēlniekus priekš viņu vēsturiskās misijas boļševiku Krievijā.

1918.g. septembra kaujās pie Rīgas V. Ozols ieguva smagu ievainojumu vēdera rajonā, kura sekas saglabājās uz visu mūžu. Izveseļošanās notika smagi un ievilkās līdz pat 1918. gada novembrim.

1918. gada 5. decembrī kopā ar brāli Pēteri (bijis Kolčaka armijā artilērijas baterijas komandieris) un virsnieku Nikolaju Tetermani devās uz Maskavu, tad caur Petrogradu un Pleskavu nonāca Igaunijā, no kurienes ieradās Latvijā.

1918.g. 29. decembrī, ieradies Rīgā un vērsās pie Apsardzības ministra Zālīša ar lūgumu ieskaitīt Latvijas bruņotajos spēkos, taču netika uzklausīts.

1919. gada 2. janvārī Jelgavā atkārtoja lūgumu, taču atkal tika noraidīts.

1919. gada 6. janvārī tika kopā ar brāli Pēteri un virsnieku Nikolaju Tetermani Liepājas dzelzceļa stacijā arestēts - pēc M.Valtera rīkojuma arestu veica vācbaltiešu karavīri, -

1919. gada 7. janvārī pēc nopratināšanas visi atbrīvoti. Sapratis, ka jaunajai Latvijai viņš nav vajadzīgs, bet situācija kļūst aizvien ļaunāka, sāka kārtot izbraukšanas dokumentus (spēkā bija Pagaidu valdības aizliegums Latvijas iedzīvotājiem atstāt valsti), taču

1919. gada 13. janvārī atkal arestēts. Izmeklēšanas komisija izskatīja visus štabskapitana Alkšņa iesniegtās apsūdzības punktus un atzina, ka tiem nav nekādu pierādījumu, kā vien Alkšņa personīga nepatika. Tika nolemts pulkvedi Ozolu atbrīvot un ļaut tam atstāt valsti.

Ar laivu viņam izdodas izbēgt un V. Ozols no Liepājas nonāca Igaunijā, Sāremā salā. Jau pēc izbēgšanas Ozolam Pagaidu valdība piespriež nāvessodu.

Devās uz Igauniju, taču ceļā saslima ar tīfu un bija spiests karantīnas laiku uzturēties Sāmsalā. Tur uzzinājis, ka Latvijas kara tiesa viņam aizmuguriski piespriedusi viņam nāvessodu. Vērsās pie sava bijušā studiju un dienesta biedra Igaunijas armijas virspavēlnieka Laidonera (ar kuru kopā bija mācījies ģenerālštāba akadēmijā, viņi bija kopā dienējuši arī Kaukāzā), kurš V. Ozolu uzņēma Igaunijas armijā, un iecēla par 2. divizijas Tērbatā štāba priekšnieku pulkvežleitnanta pakāpē (pakāpe pienācās pēc izdienas laika). Pēc viņa rīkojuma tur sāka organizēt Ziemeļlatvijas brigādes daļas.

1919. gadā sākoties karadarbībai pie Apes, V. Ozols iecelts par apvienoto Igaunijas- Latvijas spēku Alūksnes grupas (kurā ietilpa arī Zemitāna vadītā latviešu vienība) štāba priekšnieku. Plānojis un vadījis visas kaujas operācijas pret lieliniekiem un landesvēru Vidzemē (par kauju pie Alsviķiem 31. martā, kuru vadīja personīgi, apbalvots ar LkO III šķiru (Nr.492.). Pēc viņa plānotajām un vadītajām Cēsu kaujām atgriezies Igaunijā (spēkā bija aizliegums viņam kā pretvalstiskam elementam atrasties Latvijas teritorijā), kur jūlija sākumā tika komandēts uz Pleskavas apkārtnē operējošo Bulak-Balahoviča vienību par tās štāba priekšnieku. 

V. Ozols plānoja un vadīja visas kaujas ar boļševikiem Vidzemē, landesvēru un Dzelzs divīziju. Cēsu kauju panākumi ievērojamā veidā ir Ozola nopelns,

Par kaujām Igaunijas neatkarības karā apbalvots ar:

  • Igaunijas Brīvības krustu

Diemžēl, uzsāktā veiksmīgā Latvijas atbrīvošanas ofensīva tika apturēta, jo Strazdumuižā (Juglā) 1919.g. 3. jūlijā tika noslēgts pamiers ar pie Cēsīm sakautās A. Niedras valdības atbalstošās Dzelzsdīvīzijas vadību.

Šī operācijas 22. jūnijā sākās un 23. jūnijā beidzās ar galīgu vācu sakaušanu, kuŗi, šausmīgus zaudējumus nezdami, panikā atkāpās Rīgas virzienā. Mēs nekavējoši pārgājām vajāšanā, apdraudot abus vācu spārnus un tanī pašā 23. jūnijā bijām jau pie Inčukalna. Arī šeit vāci nevarēja noturēties un 26. jūnijā mums sākās kaujas jau pie pašas Rīgas vārtiem. 3. jūlijā bez kādas vajadzības un bez kādas sazināšanās ar Ziemeļlatvijas armijas vadību, Ulmanis parakstīja pamieru ar vāciešiem, kas glāba pēdējos no pilnīgas katastrofas. Vācieši tika atstāti Kurzemē un sāka gatavoties revanšam. Un tiešām, oktobra mēnesī, zem Ovalova-Bermonta flagas, Golcs uzbruka Rīgai. (V. Ozols, 1926.g.)

Pēc kaujām pie Cēsīm viņš atgriežas Igaunijā (konflikta dēļ ar J. Zemitānu.  Ziemeļlatvijas brigādes komandieri Ozols publiski nosauca par "intrigantu, izlēcēju un diletantu". Cēsu kaujās kritušo igauņu un Zemitāna vadīto latviešu attiecība bija 10:1, tādēļ var uzskatīt, ka kauju smagumu iznesa tieši igauņu spēki.

1919. gada 6. jūlijā Rīgā iegāja Ziemeļlatvijas armijas daļas, bet igauņu karaspēka daļas Rīgā neielaida. Starp parādes pieņēmējiem nebija tiesību piedalīties arī cīņu plānotājam pulkvedim Ozolam, jo viņš dienēja Igaunijas dienestā.

1919.g. 8. jūlijā Rīgā atgriezās arī Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība, kurai gan pēc Strazdumuižas pamiera noteikumiem bija jānoliek savas pilnvaras.

1919.g. 8. oktobrī 8.00 sākās Rietumkrievijas (Bermonta) armijas uzbrukums Rīgai un strauji virzījās uz priekšu. Virspavēlnieka Zemitāns krita panikā un nolēma atkāpties no Rīgas. Pretošanos Bermontam un Rīgas aizstāvēšanu nācās organizēt Pagaidu valdības aizsardzības ministram, tobrīd jau 60 gadus vecajam atvaļinātajam ģenerālim Dāvidam Sīmonsonam un pulkvedim Mārtiņam Peniķim.

1919.g. 9. oktobra vakarā Sīmansons apmeklēja Rīgas aizstāvju ierakumus. Tie bija brīvprātīgie no Studentu rotas. Viņš iepazinās ar stāvokli un pieņēma izmisīgu lēmumu – Rīgu neatdot.

1919.g. 10. oktobrī bermontieši ieņēma Pārdaugavu, taču tālāk nevirzījās, gaidīdami papildinājumus, kā arī cenšotoes sakoordinēt savas darbības ar Judeņiču, tādējādi pieļaudami kļūdu. Savukārt, latviešu spēki bija nepietiekami pretuzbrukuma veikšanai.

Priekšlikumu par pulkveža Ozola uzaicināšanu kauju vadīšanai atklāti izteica viņa kādreizējais partijas biedrs sociāldemokrāts F. Cielēns. Ideju pārtvēra prese un sabiedrība. Sāka runāt par Ozola lomu Cēsu kaujās, ierunājās kā par iespējamo "Rīgas glābēju". Pagaidu valdības vadītājs K. Ulmanis bija spiests atcelt savu iepriekšējo lēmumu par aizliegumu V. Ozolam atrasties Latvijā. Pēc K. Ulmaņa un J. Zemitāna pavēles Latvijas armijas daļas tobrīd bija Rīgu pametušas un nostiprinājušās Juglā, atstājot Rīgu bermontiešiem

1919.g. 29. oktobrī Ozols ieradās Rīgā. Ģenerālis Radziņš viņu nozīmēja par Latvijas armijas štāba operatīvās daļas priekšnieku.

 K. Ulmanis un J. Zemitāns Juglā esot bijuši pilnīgi pārliecināti, ka Ozols tiks sakauts un iznīcināts, jo tā spēki un bruņojums bija neizmērojami vājāks par bermontiešu, taču baidījās pretoties rīdzinieku "sabiedriskas domas" spiedienam.

Ozols izstrādāja operatīvos plānus un kūrē visas lielākās operācijas pret bermontiešiem un lieliniekiem Latvijas teritorijā.

1919.g. 3. novembrī sākās tā realizācija. Vairākkārtīgi spēcīgākā bermontiešu armija 11. novembrī tika sagrauta. V. Ozols pieprasīja turpināt tālākus uzbrukumus un neatbildēja Ulmaņa Pagaidu valdības un arī Sabiedroto prasībām pārtraukt uzbrukumus bermontiešiem, jo baidījās no atkārtota "Strazdumuižas pamiera" scenārija, kas ļautu Rietumkrievijas armijai vēlreiz sakoncentrēt spēkus vēl vienam pretuzbrukumam.

1919. gada 15. novembrī, „Jaunākās Ziņas” rakstīja: 

Ozols ar ģēnija skatu pārredz visu cīņas turpmāko gaitu. Viņš garā paredz, kā vācieši tiek galīgi sakauti un, ka tiem būs jābēg no Kurzemes prom uz Vāciju. Tā to var tikai liels, īsts karavadonis”.

V. Ozols Operatīvās daļas štāba priekšnieka amatā bija divus, izšķirošos mēnešus Latvijas liktenī– no 29. oktobra līdz 1919. gada 27. decembrim- pirms tika sākts uzbrukums Rietumkrievijas (Bermonta) armijai Torņakalnā, līdz šīs armijas palieku pilnīgai izdzīšanai no Latvijas.

1920. gada janvārī V. Ozolu uzaicina par instruktoru Lietuvas armijā (ģenerālštāba padomdevēju), kuras sastāvā viņš cīnās pret Pilsudska un Želigovska poļu karaspēku – līdz 1921. gada ziemai. Pēc kauju darbības izbeigšanās Lietuvā viņš atgriezās Latvijā.

1920. gada 18. maijā pulkvedis V. Ozols tika no Igaunijas armijas atvaļināts kā citas valsts pilsonis (pieņemt Igaunijas pilsonību atteicās, jo uzskatīja sevi par Latvijas pilsoni).

Latvijas armijas dienestā 1921. gadā apbalvots ar:

  • 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni Nr. 492 (par 1919. gada 31. marta kaujām pie Alsviķiem).

 No 1922. gada lauksaimnieks, nomājis Lielplatones muižu.

1922.g. 26. maijā aprecējās ar Annu Rīteli (ar kuru bija iepazinies un viens otru iemīlējuši vēl strēlnieku laikā). Pēc tam bijis revidents Finanšu ministrijas Valsts linu monopola nodaļā. Aktīvi darbojās Veco latviešu strēlnieku biedrības padomē, iestājās par strēlnieku vēstures uzrakstīšanu. Publicējās presē, aprakstot brīvības cīņu notikumu problēmas. Iestājies politiskajā partijā Darba savienība. Laikrakstu "Tautas Sociālists" (1930.-1931.) un "Tautas Vienība" (1933.-1934.) redaktors.

1922. – 1934. Pedagoģiskā darbība Latvijā, laikraksta „Jaunā Diena” redaktors.

Iespējams, 20.-to gadu beigās slepeni ticies ar PSRS izlūkdienesta vadītāju O. Stīgu.

1932. gada 15. decembrī  V. Ozols nodibināja Lāčplēša kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrību "Leģions", kurā apvienojās 1905. gada cīnītāji, strēlnieki, Latvijas atbrīvošanas kara dalībnieki un no Latvijas armijas atvaļinātie karavīri. 

„Man nācās cīnīties ar šo korupcijas purvu, kurā iegrimusi Latvija, cerībā, ka tauta kādreiz atmodīsies un spēs atšķirt, kurš patiesi cīnās par tautas tiesībām, no valdīt alkstošiem nemākuļiem, tautas muļķotājiem, kuri rūpējas tikai par savām interesēm”.

(V. Ozols citē prof. K. Balodi)

1933. gada februārī un martā leģionāri sarīkoja publisku sabiedrisko tiesu par korupciju Saeimā. Tas deva ieganstu leģionārus pasludināt par valsts iekārtai bīstamu organizāciju un to aizliegt, V. Ozolu apcietināja, pēc pusgada izraidīja no Latvijas.

1934. gada 6. maijā V. Ozols caur Valkas robežpunktu ieradās Latvijā, bet tūdaļ tika arestēts. Tas bija 15. maija apvērsuma priekšvakars, un Ozola ierašanās fakts lieti noderēja tā rīkotājiem par ieganstu, ka jāglābj Latvijas valsts no "Ozola militārās diktatūras".

V. Ozols tika ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, vieninieka kamerā uz t.s. Kerenska likuma pamata, kad patvaļīgam beztermiņa ieslodzījumam pietika ar iekšlietu un kara ministru parakstiem.

1936. gada 18. jūnijā uz mūžu izraidīts no Latvijas. Sākumā apmetās uz dzīvi Lietuvā, Telšos, bet pēc tam devās uz Spāniju, kur iestājās dienestā tās armijā. Bijis Spānijas armijas ģenerālis un sadarbojies ar PSRS armijas pavēlnieku Spānijā Grišinu (īstais uzvātds- Pēteris Ķuzis. Krievijā pazīstams kā Jānis Bērziņš) un O. Stīgu, SA izlūkdienesta 3. daļas vadītāju.

Uz apmelojumu pamata par sadarbību ar frankistiem Spānijā arestēts, taču vēlāk atbrīvots uz F. Cielēna lūguma pamata. Pēc republikāņu sagrāves devies uz Parīzi.

1940. gadā, pēc Latvijas okupācijas, Ozols griezās padomju vēstniecībā ar lūgumu par atgriešanos. Savā ziņojumā Voldemārs Ozols rakstīja:

Es piedāvāju visus savus spēkus un zināšanas mūsu Padomju dzimtenes labā un strādāšu tur un izmantot to, ko Padomju vara uzskatīs par vajadzīgu.”

Taču Krievijas izlūkdienesta vadība pierunā viņu palikt Parīzē.

1939.–1945. Palicis Francijā– darbojies franču pretošanās kustībā pret Vāciju, bijis PSRS (GRU) spiegu tīkla vadītājs Francijā. Tiek uzskatīts, ka Ozols nav zinājis, ka šo tīklu jau pilnībā kontrolējis arī Gestapo, taču nezināmu iemeslu dēļ ļāvis šim tīklam darboties,- iespējams, lai tādējādi iegūtu Sabiedroto plānus.

1941. gadā PSRS okupācijas dienesti arestē Voldemāra brāli, Latvijas armijas pulkvedi LKOK Pēteri Ozolu, kurš mirst izsūtījumā 1942. gadā.

Pēc Francijas atbrīvošanas Ozolu 1944. gada 7. novembrī arestēja franču pretizlūkošana apvainojot spiegošanā. Bet pēc padomju militārās misijas Francijā prasības viņi tika atbrīvoti. V.Ozols atgriezās PSRS.

1945. gada 17. maijā Francijas izlūkdienests viņu arestē, taču PSRS izlūkdienests panāk viņa atbrīvošanu.

1945. gada 22. jūlijā ar Padomju Savienības repatriācijas komisijas palīdzību kopā ar ģimeni no Parīzes, pa Vidusjūru, caur Odesu un Maskavu atgriezās Rīgā.

No 1945. gada 1. novembra, padomju okupētajā Latvijas PSR, strādājis par pasniedzēju LVU Ģeogrāfijas fakultātē un Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā. Lasījis kartogrāfijas un ģeodēzijas kursu.

 V. Ozols sarakstīja mācību grāmatu "Kartogrāfisko projekciju teorija". Vasarās viņš klātienes un neklātienes studentiem vadīja praksi, veica Raunas un Vaives upju baseina topogrāfisko un hidrotehnisko izpēti, uzņēma Priekuļu izmēģinājumu saimniecības topogrāfiju.

Miris 1949. gada 12. jūlijā (pēc citām ziņām, 5. jūnijā) no sirdstriekas, kopā ar studentiem veicot mērījumus Raunā - bijušajās Cēsu kauju vietās.

***

Viena no versijām, kāpēc V. Ozolam izdevās izbēgt no pret latviešiem vērstajām represijām PSRS, ir, iespējams, piederība kādam īpašam, jau pirmsrevolūcijas laikā Aizkaukāzā Staļina izveidotam personīgam pretizlūkošanas tīklam, kuru vadījis viņa personīgais sekretārs armēnis A. Nazretjans. 

***

Latviešu strēlnieku pulku karavīrs.

Dienējis: 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons (pulks) 6. rota

Apbalvots:

  • 08.1917, Svētā Jura 4. šķiras krusts

 

Avots: fragmenti no M. Šnepa-Šnepes darba "Pasaules šaha spēles un Voldemārs Ozols - sešu armiju virsnieks"

Avoti: wikipedia.org, news.lv, atvaļinātais pulkv. Jānis Hartmanis

Vietas

Bildes Nosaukums Saites No Līdz Apraksts Valodas
1Latvijas UniversitāteLatvijas Universitātestrādājislv

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Pēteris  OzolsPēteris OzolsBrālis09.05.189024.04.1942
        2Arturs SproģisArturs SproģisDarba biedrs06.03.190402.10.1980
        3Oskars KalpaksOskars KalpaksDarba biedrs06.01.188206.03.1919
        4Johans LaidonersJohans LaidonersStudiju biedrs, Komandieris, Cīņu biedrs12.02.188413.03.1953

        5RainisRainisPartiju biedrs11.09.186512.09.1929
        6Kārlis BalodisKārlis BalodisPartiju biedrs, Domu biedrs20.06.186413.01.1931
        7Andrejs AuzānsAndrejs AuzānsKomandieris04.04.187123.03.1953
        8Nikolajs JudeņičsNikolajs JudeņičsKomandieris30.07.186205.10.1933
        9Jorģis ZemitānsJorģis ZemitānsCīņu biedrs23.02.187316.01.1928
        10Jānis BērziņšJānis BērziņšCīņu biedrs13.11.188929.07.1938
        11Mārtiņš PeniķisMārtiņš PeniķisCīņu biedrs06.11.187428.02.1964
        12Oskars StīgaOskars StīgaCīņu biedrs19.11.189429.07.1938
        13Valters Henrijs KovansValters Henrijs KovansCīņu biedrs11.06.187114.02.1956

        28.07.1914 | Sākas pirmais pasaules karš

        Pirmais pasaules karš bija globāls bruņots konflikts starp Sabiedrotajiem Antantes (Antante (no franču entente - saprašanās) bija 1907. gadā izveidota valstu savienība starp Lielbritāniju, Franciju un Krieviju vadībā) vienā pusē un Centrālajām lielvalstīm (Centrālās lielvalstis jeb Četrsavienība- ietilpa Vācijas impērija, Austroungārija, Osmaņu impērija un Bulgārijas cariste) otrā pusē, kas ilga no 1914. 28. jūlija līdz 1918. gada 11. novembrim. Karš tika dēvēts arī par Lielo Karu, Nāciju karu un Karu, kas izbeigs visus karus. Karā kopā ar ieročiem rokās cīnījās 65 miljoni vīru. Vairāk kā 10 miljoni krita kaujas laukā, 8 miljoni pazuda bez vēsts, vairāk kā 20 miljoni guva ievainojumus.

        Pievieno atmiņas

        05.01.1917 | Ziemassvētku kaujas

        Ziemassvētku kaujas jeb Jelgavas operācija (vācu avotos: Aa-Schlachten - "Lielupes kaujas", krievu avotos: Митавская операция) bija liela, bet pavirši plānota Krievijas impērijas 12. armijas uzbrukuma operācija Pirmā pasaules kara laikā ar mērķi ieņemt Jelgavu, kas notika laikā no 1917. gada 5. janvāra līdz 11. janvārim (no 1916. gada 23. decembra līdz 29. decembrim pēc vecā stila - Jūlija kalendāra). Kaujas notika purvainā apvidū starp Babītes ezeru un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļa purvu. Uzbrukumam Babītes ezera dienvidos norīkoja VI Sibīrijas strēlnieku korpusu ar abām latviešu strēlnieku brigādēm. Krievijas pusē kaujās piedalījās aptuveni 40 000 karavīru, bet Vācijas pusē ap 25 000 karavīru. Reizēm no Ziemassvētku kaujām tiek izdalītas Janvāra kaujas no 1917. gada 23. janvāra līdz 31. janvārim, kuru laikā Vācijas karaspēks ar daļējām sekmēm mēģināja atgūt zaudētās pozīcijas.

        Pievieno atmiņas

        11.01.1917 | Beidzas Ziemassvētku kaujas

        Pievieno atmiņas

        28.05.1918 | Armēnija pasludina neatkarību no Krievijas

        Pievieno atmiņas

        19.06.1919 | Cēsu kaujas

        1919. gada 19.—23. jūnijā notika Cēsu kaujas- tās bija vienas no izšķirošajām kaujām Latvijas un Igaunijas brīvības cīņās

        Pievieno atmiņas

        23.06.1919 | Beidzas Cēsu kaujas

        A. Niedras valdības spēki sakauti, K. Ulmanis veido jaunu ministru kabinetu

        Pievieno atmiņas

        03.07.1919 | Strazdumuižas pamiers

        Pievieno atmiņas

        03.11.1919 | Bermontiāde: Latvieši Bolderājā sāk pretuzbrukumu Bermonta vadītajiem vācu- krievu algotņiem

        Pievieno atmiņas

        11.11.1919 | Bermontiāde: Rīga atbrīvota. Sākas pārējās Latvijas atbrīvošana no krievu- vācu iebrucējiem

        Pievieno atmiņas

        30.11.1919 | Bermontiāde: Antantes pārstāvji cenšas apturēt latviešu atbrīvošanās cīņas

        Pievieno atmiņas

        16.07.1936 | Sākās Spānijas pilsoņu karš

        Pievieno atmiņas

        21.10.1940 | Publicēta Hemingveja grāmata "Kam skanēs zvans"

        Grāmata par Spānijas pilsoņu karu. Latviski izdota 1984. gadā

        Pievieno atmiņas

        Birkas