Ojārs Vācietis

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
13.11.1933
Miršanas datums:
28.11.1983
Papildu vārdi:
Оярс Вациетис
Kategorijas:
Dzejnieks
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Carnikavas novads, Carnikavas (Sīguļu) kapi

    Kuries slīpā lietū,

    mana uguns,

    kuries.

    Buries pāri senču kauliem,

    mana sirdsapziņa,

    buries.

    Kur ies mana tauta,

    mana dūša tur ies.

    Turies debesīs un zemē,

    mana nolemtība,

    turies.

    O. Vācietis

    ***

    Latviešu dzejnieks.

    1933.g. 13. novembrī dzimis kalpa ģimenē Trapenes pagasta “Dumpjos”

    Ojārs Vācietis "Mīlestība"

    1942. – 1948. Mācās Trapenes pamatskolā

    Ojārs Vācietis Grēksūdze

     

    1948. – 1952. Mācījies Gaujienas vidusskolā, kas tagad nosaukta viņa vārdā

    1952. – 1957. Studējis vēstures un filoloģijas fakultātē latviešu valodu un literatūru

    1956. Kļuvis par Rakstnieku savienības biedru

    1958. – 1959. Līdzstrādnieks laikrakstā “Literatūra un Māksla”, žurnālā “Liesma”

    1958. Piedzima dēls Žanis.

    1959. – 1962. Atbildīgais sekretārs žurnālā “Bērnība”

    1962. – 1963. Redaktors Rīgas kinostudijā

    1968. – 1973. Strādāja žurnālā “Draugs”

    1982. Saņēmis Valsts prēmiju par saviem dzejoļu krājumiem

    1983. Miris un apglabāts Carnikavas kapos, kā to bija vēlējies

    1984. Ierīkota viņa piemiņas ekspozīcija. Sievas Ludmilas Azarovas sakārtojumā sāka izdot kopotos rakstus.

    Mātes Bertas Vācietes atmiņas: …Ojāram bija zila cepurīte. Cik vien paskatos – zilā galviņa kust un kust. Visu gribēja redzēt un saprast pats. Dziesmas no dziesmu grāmatas ātri iemācījās visas. Jau triju gadu vecumā viņš dziedāja kopā ar ģimeni. Tajos laikos nebija radio, bet patafons kādās mājās bija. Ojāram patika. Viņš varēja ilgi sēdēt vienatnē un klausīties vienu un to pašu plati. Lasīt un rakstīt Ojārs iemācījās agri bez īpašas rādīšanas. Skolā viņu uzņēma tūlīt otrajā klasē. Mācījās viegli, ar patiku…

    ***

    Ojārs Vācietis speciāli raudzījies pēc īpašas vietas kur dzīvot. Iepatikusies viņam Pārdaugava, jo tajā esot bijis zaļš, skaists, kluss, tuvu mājām Māras dīķis, kuru gan neviens viņa klātbūtnē tā nav saucis, jo visiem esot jāsaka, ka tas ir Māras ezers. Vācietis kopā ar sievu Ludmilu Azarovu daudz staigājis. Viņiem bija mērķis iet no „govs līdz govij”, tas nozīmē to, ka aiziet līdz Rīgas galam, kur jau sāk parādīties govis un tad abi esot sapratuši, ka Rīga beigusies un vajag doties atpakaļ. Viņi kopīgi ar kājām ir izstaigājuši visu Rīgu. Par to lasāmi neskaitāmie dzejoļi, gluži ka Čakam.

    Ojārs Vācietis bijis sabiedrisks cilvēks, kurš daudz apmeklējis viesības, aicinājis viesus pie sevis uz mājām, ka pat normāla parādība esot bijusi tā, ka ciemiņi pa logu iekāpa pie viņa, ja tas bijis atvērts. Bet esot bijusi viena īpatnība Ojāram -  ciemos viņš nekad neēda. Vispār neēda. Viņš vienmēr, ja bijis izsalcis, braucis pēc viesībām uz restorānu un tur kārtīgi ieturējies.

    Vācietis bija kolekcionārs - viņš kolekcionējis visu, kas gadījies pa rokai- markas, sērkociņu kastītes, akmeņus. Viņa kāds tuvs draugs ģeologs esot dzīvojis Krievijas pusē un kad Ojārs braucis pie viņa ciemos, vienmēr Latvijā atgriezies ar pilnu somu akmeņu, draugs esot arī tos sūtījis uz Latviju. Ojāram akmeņi likās kā dzīvi, viņš tos „glāba”, pat izpirkdams tos no ceļu bruģētājiem, lai tik akmeņus nepamet apakšā zem asfalta. Viņa mājas logu priekšā vēl tagad redzami akmeņu krāvumi- „izglābtie akmeņi”.

    Daudzi arī diskutēja par Ojāra Vācieša dzeršanu, ko laika biedri gan atzīst, bet noliedz faktu, ka tas esot bijis alkoholisms, jo kā viena no dzejnieka paziņām, līdzgaitniecēm Vizma Belševica stāsta: „Bez sava gala mēļots par Ojāra dzeršanu. Ojārs strādāja tik daudz un tik drausmīgos spriegumos, ka smadzenes vajadzēja izslēgt mākslīgi.”

    Ojārs Vācietis nav rakstījis nekādas dienasgrāmats, arī visus dzejoļus uz lapelēm ko pierakstījis pēc tam metis ārā, ja neesot bijis pietiekami labs. Par to stāsta viņa dzīvesbiedre Ludmila Azarova:

    „Dienasgrāmatas Ojārs necieta. Tiesa gan piezīmju grāmatiņā ierakstīja atsevišķas frāzes, fragmentus, uz nelielām lapiņām ik dienas – dažas frāzes; to viņš sauca – „tīrīt zobus rakstāmmašīnai”. Bet pēc tam šīs lapiņas tika ielidinātas papīrkurvī. Korekti, bet stingri viņš pieprasīja, lai es nerakstu dienasgrāmatas un nefiksēju katru viņa soli.”

    Ojāra Vācieša īpatnība bija tā, ka viņa uzrakstītais kādam noteikti bija jādzird, viņš vienmēr to nolasījis kādiem draugiem, par ko atmiņās dalās vairāki laikabiedri. Imants Dikess:

    1960. gada jūnija sākums. Viņš patlaban ir radošā atvaļinājumā Dubultos. Pēc pamatīgas meklēšanas atrodu Ojāra istabu. Tā vaļā, bet viņa paša nav. Apsēstos uz dīvāna un... pamostos rītausmā. Pie galda sēž Ojārs, smēķē savus iemīļotos „Belamor” papirosus un kaut ko raksta. Jūtos briesmīgi neērti.

    – Labrīt, gribi paklausīties šo te?

    – Bez gara ievada vai komentāriem viņš sāk lasīt dzejoli, pēc tam vēl. Mēs dzeram siltu „Moskovskaju”, virsū uzdzerot rūsainu krāna ūdeni

    – tas tīrot iekšas. Tad ar milzīgu interesi noklausījos viņa jauno poēmu „Balsī bez pavadījuma”. – Šito jau gan tev nedrukās. Nepatiks kungiem,

    - tā es.

    – Tagad droši vien ne, bet gan jau... Poēma tika iespiesta pēc astoņiem gadiem, jau pirms tam kļuvusi populāra, īpaši studējošās jaunatnes vidū.”

    Ojārs esot bijis arī teicams deklamētājs, viņam patika pašam deklamēt savus dzejoļus, nevēlējās, lai to dara kāds aktieris un gandrīz visi, kas dzirdējuši Vācieša deklamēšanu vienprātīgi piekrīt, ka tā esot pat daudz labāka nekā izciliem aktieriem.

    Ilgonis Bērsons:

    „Ar baudu var klausīties viņa teicamo deklamēšanu

    – viņš tik pat kā no galvas lasa savus dzejoļus ar lielu emocionalitāti. Pirms nedēļas „Literatūrā un mākslā” viņš bija teicis: „Iekļūt lasītāja sirdī, likt viņam padomāt, likt viņam izšķirties par kaut ko – tas ir dzejas uzdevums.”

    Ludmila Azarova atzīst, ka Ojārs vienmēr esot spējis runāt ritmā, ne tikai savus pierakstītos dzejoļus:

    „Un vispār jebkuros apstākļos varēja runāt ritmā un ar atskaņām tekoši. Gaisā, izplatījumā nepierakstīti palika pantiņi, dziesmiņas, epigrammas, asprātīgas tautasdziesmu stilizācijas.” Ojārs Vācietis publicējis tikai katru 10. dzejoli, jo pats esot bijis paškritisks. Pats Ojārs esot  Ludmilai teicis par savu spēju rakstīt dzeju vienkārši tā  atnākot pie dzejnieka pati: „Rīts. 9:20. Kaut ko daru virtuvē. Ieskrien Ojārs, acis tādas, it kā suņu ķērāji dzenas viņam pakaļ.

    - Es uzrakstīju 5 dzejoļus. Tad pats nobijos un aizmuku no galda.

    – 5 dzejoļus pa stundu?!

    – Nē, drusku vairāk. Teiksim, stundu un piecas minūtes. Tomēr galva reibst.

    Telefona saruna.

    – Man tas iznāk tik dabīgi, ka es negribu ar loģiku neko labot. Es to daru kā nātre aug.

    Kad sēžos pie galda – kā cirkū man ir minimāls daudzums priekšmetu, ar ko rādīt fokusu.

    Es atbildu par savu mirkļa emociju, tajā sekundē var ņemt asins analīzi.”.

    Dzejnieka pamatdarbs tomēr ir vienmēr bijusi dzejošana, lai gan autors ir it kā gan nodevies mācībām, gan strādājis dažās izdevniecībās, bet pirmajā vietā vienmēr bija dzejoļu rakstīšana. Jānis Lūsis stāsta:

    „Ojārs vairākas dienas nebija apmeklējis lekcijas un es saņēmu komjaunatnes uzdevumu noskaidrot, kāds iemesls šiem kavējumiem. Atradu jauno dzejnieku pie pilnas veselības. Vienkārši dabā trakoja zeltaina atvasara, kad lieliski rakstās dzejoļi, un Ojārs pirmajā vietā bija licis dzejošanu.”

    Ojārs Vācietis dzīvs esot nekad nebija rādījis savus citus jaunrades darbus nevienam, par tiem zināja tikai ģimene. Pēc nāves tika atrastas Vācieša zīmētas mandalas, kuras esot unikālas pēc kritiķu  domām:

    „Dzejnieks strādājis pēc noteiktas sistēmas jeb vēl precīzāk būtu teikt- programmatiski. Ilgāku laiku apskatot . Vācieša darbus, nožēloju, ka dzejnieks nav šo talantu skolojis, nav izkopis.”.

    Ojārs Vācietis ļoti mīlēja rudeni un rudenī viņš atnāca un aizgāja :

     „- No kā mira Ojārs Vācietis?

    - Nē, ne jau no bezizejas.

    Biedri un kungi, mācieties:

    no dzejas.

    Viņš mira no dzejas.”

    /Imants Auziņš/

    ***

    Avoti :vietas.lv,wikipedia, „Visums, sirds un tāpat...”Rīga: Karogs, 1993.

    Avoti: wikipedia.org, news.lv

    Nav pesaistītu vietu

      loading...

          Saiknes

          Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
          1Ludmila Azarova - VācieteLudmila Azarova - VācieteSieva11.04.193521.05.2012
          2Imants AuziņšImants AuziņšDraugs13.11.193721.08.2013
          3
          Jevgēņijs VanagsDarba biedrs06.08.192212.06.1987
          4Pēteris StrautmanisPēteris StrautmanisPaziņa24.04.191927.06.2007
          5Oļģerts  GrāvītisOļģerts GrāvītisPaziņa30.08.192624.11.2015
          6Ārija ElksneĀrija ElksnePaziņa07.02.192829.09.1984
          7Laimonis  PursLaimonis PursPaziņa03.06.192227.11.2016
          8Inta ČaklāInta ČaklāPaziņa06.01.194100.02.2016
          9Voldemārs EvansVoldemārs EvansSkolotājs27.05.190418.12.1997
          10Valdemārs AncītisValdemārs AncītisDomu biedrs06.06.192105.12.2006

          Nav norādīti notikumi

          Birkas